30. dienas rīts vēl tika aizvadīts Selbustrandā. aiz loga pilnīga migla. ne iekšzemes jūra, ne kalni nebija redzami. pat ne ceļš, kas iet tieši garām skolai. sajūta, ka dzīvojam pašā pasaules malā.
kad somas jau bija sakravātas un pienācis laiks doties uz lidostu, acīs saskrēja asaras - kārtējās atvadas. ierobežota telpa cilvēkus vienkārši piespiež satuvināties; rodas sajūta, ka pazīsti viņus jau gadiem. un neziņa, vai kādreiz viņus vēl satiksi, ir ļoti mokoša un nomācoša. īpaši grūti atvadīties bija no Zsofijas. joprojām prātā skan viņas teiktais: "Annij, es neko neteikšu, jo Tu zini, kā es jūtos."
atstājot Selbustrandu, vēl paspēju nofotogrāfet tiltu, kas ceļā uz Trondheimu bija iekritis sirdī.
lidojums mājās bija pasakains. visu ceļu varēju vērot zemi, jo nebija mākoņu. un, ak, kādi kalni! kādas sniegotas virsotnes! man nebija ne jausmas, ka viņu ir tik daudz un viņas ir tik lielas! sniega tuksneši. sapratu, ka pirmo reizi mūžā ar patiesu sajūsmu un ilgām gaidu ziemu. protams, tuvojoties Oslo, virsotnes kļuva arvien plakanākas un mazāk sniegotas, līdz pazuda pavisam, he.
Oslo mani gaidīja Evija, par ko neizsakāmi priecājos! kopā ar Eviju mani sagaidīja MILZU Kvikk Lunsj, he. šim klāt vēl bija sāls gabaliņi. mmmMMMmmmm!
kad lielā školāde bija notiesāta, gribējās ko sāļāku likt uz kārā zoba. un kas mums bija pa ceļam? hah, protams, ka Maķīts! ņam-ņam.
aiz McDonald's loga pavērās burvīgi miglains, heh, skats uz Oslofjordu un ostu. mīlu vakara sauli!
sarunās aizvadījām vairākas stundas. arī, esot kopā ar Eviju, man ir sajūta, ka mēs pazītu viena otru gadiem ilgi. esmu viņai pieķērusies ļoti ātri. ja kādu vakaru neesmu pārmijusi ar viņu kaut vienu vārdu, šķiet, ka kaut kā pietrūkst.
šodienu pavadījām kopā ar Haraldu ofisā. šoreiz gan kavēju pa īstam, jo pēc nedēļas ilgās prombūtnes mans ledusskapja plauktiņš bija tukšs. tātad pirmais rīta uzdevums bija iegādāt pārtiku un pagatavot brokastis. tas viss nedaudz ievilkās. vai arī es vienkārši laicīgi neizlīdu no segapakšas?
tas man starp citu atgādina, ka šodien pagatvoju gardākās pusdienas ever! pēc lielajiem maizes daudzumiem, kas, dzīvojoties Selbu, tika apēsti, nolēmu šonedēļ atteikties no graudaugiem (īsti jau nu man tas neizdodas). uzcepu lasi un uztaisīju salātus ar riekstiem. perfekti!
atgriežoties pie darba ofisā, mūsu pienākumos šodien ietilpa datu bāzes apstrāde - jauno organizācijas biedru reģistrēšana, citu biedru dzēšana un attiecīgo vēstuļu sagatvošana un izsūtīšana.
pēc tam Haralds ķerās pie biļešu iegādes Viktorijas apmācībām Mandālē, kuru sagatavošanā starp citu savu roku būs pielikusi arī Zsofija. tā kā 7dienā nokļūšana no Oslo līdz Mandālei nav nekāda vieglā, šis process ievilkās vismaz uz stundu, ja ne pat ilgāk. bet ar Haraldu jau nekad nav garlaicīgi!
pat, rezervējot Viktorijai numuriņu viesnīcā, viņš paspēju izteikt kādu joku par Lietuvu kā bijušo komunisma valsti ar piebildi, ka viņš pats neesot komunists, he he. Jeg er ikke kommunist! tas viss tika dokumentēts manā piezīmju grāmatiņā.
pie mājas durvīm mani sagaidīja šādas rudenīgi krāsainas lapas. jā, Oslo pamazām krāsojas sarkana un dzeltena. dienas temperatūra vidēji ir apmēras 10 grādi. man joprojām nav rudens jakas. un zeķes arī vēl neesmu sākusi nēsāt. no tiesas šķiet, ka Norvēģija ir mainījusi kaut ko manī, he. varbūt arī es drīz kā īsts norvēģis nevis salšu, bet vienkārši kļūšu zila.
šodien lasīju Stefana no Vācijas blogu, kurā viņš tāpat kā citi brīvprātīgie raksta par šeit piedzīvoto. šis šķita augusta/septembra izjūtas ļoti labi raksturojošs teikums:
Ich lebe nun nicht mehr zwischen den Welten, sondern bin in der neuen endlich angekommen. = Es vairs nedzīvoju starp pasaulēm, bet gan beidzot esmu nokļuvis jaunajā.
rīt ir liela un satraucoša diena - dodamies uz Drammeni pie bērniem. ilgi gaidītais notikums nu ir klāt!
tagad skan Rafael Anton Irisarri Daydreaming.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru