sēžu tagad, rokām drebot no negulētajām naktīm šonedēļ, ar rīta kafijas krūzi lielā, baltā krēslā un, vēderam nedaudz griežoties, gaidu telefonzvanu no Jona Dānijā. lai novērstu domas no uztraukuma, nolēmu ierakstīt šeit pāris rindas un pastāstīt par savu šonedēļu, jo tā ir bijusi (un joprojām ir) viena no lieliskākajām nedēļām manā mūžā.
sākšu ar nelielu ziemas situācijas ieskicēšanu. ielas Oslo sniega dēļ ir kļuvušas uz pusi šaurākas (Bergslijā reizēm grūti samainīties pat gājējam un pretīmbraucošam auto, nemaz nerunājot par diviem pretīmbraucošiem auto) un pārvērtušās slidotavā. no tiesas ielas ir klātas ar vismaz 5 cm biezu ledus kārtu, un es vairs neeju, bet gan šļūcu. jāatzīst, ka esmu to apguvusi visnotaļ labi, jo nokritusi pagaidām esmu tikai 2 reizes, no kurām pirmā bija ļoti patīkama (mīkstā, dziļā sniegā, zem kura slēpās nodevīgi bīstamais ledus slānis). tik daudz uz ielām krītošus cilēkus kā tagad Oslo iepriekš neesmu redzējusi. šķiet, ka arī statistikas ziņā norvēģi ieņem pirmo vietu attiecībā uz kaulu lūzumu skaitu.
bet tālāk par manu nedēļu. 1dien biju uz vakariņām pie Ninas (mūsu mentores), kamēr Viktorija palika mājās ar pārējiem brīvprātīgajiem, kas bija atbraukuši uz Oslo. Nina bija pagatavojusi bacalao, kas ir sālīta un uz akmeņiem saulē kaltēta menca, pagatavota pēc spāņu receptes (norvēģi gan to uzskata par Norvēģijai raksturīgu ēdienu). tā nu, tiesājot mecu un runājoties, attapāmies, kad pulkstens jau bija 11 un man bija jāskrien uz metro. Ninai krājumā vienmēr ir visneiedomājamākie stāsti. tā, piemēram, reiz, kad viņa kopā ar māsas meitu bija Tehniskajā muzejā, māsas meita bija pamatīgi noskaitusies, jo nespēja atklāt lielo noslēpumu, kā nospiest pogas telefona ciparnīcai, kas izskatās šādi.
2dienu, kā jau ierasts pavadīju Dramennē (jeb precīzāk Konnerūdā) kopā ar bērniem gleznojot. uhh, pēc tam bija jāpavada krietns laiciņš, mazgājot krāsas no galda. esmu šiem bērniem ļoti pieķērusies, un, šķiet, ka viņi nu ir pieraduši arī pie manis: reizēm meitenes pat strīdās par to, kura sēdēs blakus man, he. tāpēc nedaudz skumji, ka nesatikšu viņus veselu mēnesi. nedēļu aizvadīšu mājās (par to, protams, milzumliels prieks. gaidu, gaidu!), tad nedēļu Trondheimā, strādājot Nidaros svētceļnieku centrā, un visbeidzot nedēļu Steinšērā pie Stefana un Mariču (arī EVS brīvprātīgajiem), palīdzot viņiem ar mūzikas festivāla organizēšanu.
3dien uzsāku negulēto nakšu epopeju. šķiet, ka todien man bija jābūt vismaz 4 dažādās vietās (par laimi, ne vienlaicīgi). rīts sākās ar darbu ofisā. pēc pusdienām devos uz Hauketo pie Daniela, kur līdzgi kā Dramennē mēs vienkārši nodrošinam bērniem pēcskolas aktivitātes. esmu jau minējusi, ka pagājušajā semestrī spēlējām ar puikām afrikāņu bungas. šajā semestrī mēs daram to pašu, bet tam papildus vēl dziedam un gatavojamies lielam koncertam Doma baznīcā 28. maijā. laipni aicināti! koncerta un attiecīgi arī dziesmu tēma ir vides saudzēšana.
pēc bungošanas devos uz Gamle Kristiania, kur notika by:Larm dalībnieku tikšanās. by:Larm ir lielākais ziemeļu mūzikas festivāls, kas tiek rīkots, lai dotu uzlecošajiem mūziķiem no visas Skandināvijas iespēju parādīt sevi un piesaistīt mūzikas industrijas pārstāvju interesi. festivāls šogad norit veselas 3 dienas vairāk nekā 10 dažādos Oslo lokālos ar vairāk nekā 100 dažādu mūziķu dalību. biļete maksāja ap 70 latiem, tāpēc nolēmu pieteikties kā brīvprātīgais. līdz šim mans plāns ir pilnībā atmaksājies, jo man jāsrādā kopumā tikai 15 stundas dienas laikā (mana maiņa sākas pulkst. 2), kamēr vakaros varu iet uz jebkuru sev tīkamu koncertu vai semināru festivāla ietvaros. bet par to nedaudz vēlāk.
Gamle Kristiana iepazinos ar dažiem no pārējiem brīvprātīgajiem. to vidū arī meiteni, kuras brālis spēlē grupā Sønderknust (tulk. Sirdslauzts). grupa zīmīga ar to, ka tās dalībnieki sabūvējuši sev mājas kokos nedaudz ārpus Oslo. bet jāsaka arī, ka, iespējams, tas vairs nemaz nav tik zīmīgi, jo man zināma vismaz vēl viena grupa, kuras dalībnieki dara to pašu un piedevām vēl raudzē paši savu vīnu. šķiet, ka šāds dzīves veids norvēģu vidū kļūst arvien populārāks. Ziemassvētkus kokos viņi svinot bes Ziemassvētku eglītēm.
pēc tikšanās ar saviem jaunajiem kolēģiem devos pie Turbjorna skatīties filmu par Ziemeļniekiem. atverot durvis, mani sagaidīja šāds skats:
Hanan (Turbjorna jaunā dzīvokļa biedrene, apmaiņas studente no Francijas, ar perfektu humora izjūtu) ar flamenko ūsām un Turbjorns ar hulihee.pirms filmas no 6dienas pārpalikušo mīklu, kurā, mūsuprāt, jau bija samanāmas dzīvības pazīmes, izcepām pankūkās un klausījāmies dadaistos, piemēram, Kurta Švitersa Ursonate.
nākošajā rītā atkal devos uz Hauketo, kur pirmo reizi piedalījies Baby Sang - bērnu dziesmā. jaunās māmiņas un daži tēti tur satiekas, lai kopā ar saviem jaundzimušajiem dziedātu un dejotu. Jūs sapratīsiet, kā tas izpaudās, kad, skatoties filmu Babies, pievērsīsiet īpašu uzmanību Sanfrancisko bērniņam. (tā ir dokumentālā filma par 4 bērniņiem no dažādām pasaules malām, ļoti jauka un smieklīga.) šķiet, ka nekad dzīve tik daudz bērniņus vienuviet nebija nācies redzēt. esot kopā ar šiem mazuļiem, aptvēru, ka es pati sāku brīnīties par visierastākajiem sev apkārtesošajiem priekšmetiem. patīka atskārsme.
pēc Hauketo devos atpakaļ uz Oslo centru, uz lielo Nokia telti, kur sākās manas pirmās darba gaitas kā by:Larm brīvprātīgajam. jāsaka, ka es dievinu šo rosības pilno atmosfēru, gatavojoties kaut kam lielam, un procesu, kad redzi kā no nekā top kaut kas iespaidīgs.
kad mana maiņa bija beigusies, devos uz jau iepriekšminēto Blaa, lai dzirdētu Ēriku Skodvinu jeb Svarte Greiner un Stianu Westerhusu spēlējam. esmu jau stāstījusi, ka Ēriks Skodvins ir norvēģu pazīstamākās ambientās apvienības Deaf Center otra puse (veidojot vienu veselu kopā ar Oto Totlandu), kā arī skandināvu mūzikas leibla Miasmah dibinātājs un īpašnieks; bieži dēvēts par Norvēģijas zināmāko nezināmo mūziķi.
lai sniegtu nelielu priekšstatu par Svarte Greiner mūziku, daži citāti no apraksta by:Larm programmā:
- Svarte Greiner skaņa ir (..) prasīga, bet arī atalgojoša;
- Svarte Greiner pilnībā nododas tumsai, kas tiek manifestēta mūzikā, bet nav viennozīmīgi negatīva;
- Svarte Greiner darbojas ar tumšām tēmām, gan mentālā, gan fiziskā ziņā, un to nav iespējams izjust citādi kā vien apcerīgu pieredzi.
jāatzīst, ka man Ērika Skodvina solo projekts nešķiet tik bezgala tumšs, lai arī tas ir pietiekami ziemeļnieciski ziemīgs.
Stians Westerhus savukārt ir jau minētā Rune Grammofon leibla pārstāvis. abi šie vīri sniedz jaunu skatījumu uz to, ko nozīmē "spēlēt ģitāru" un kādas skaņas iespējams izdabūt no šī instrumenta. kā programmā rakstīts:
Stianam ir maz vai nemaz respekta pret sava instrumenta limitācijām.
jāpiebilst, ka manām ausīm tas bija diezgan liels pārbaudījums, īpaši, ja ņem vērā Blaa salīdzinoši mazos izmērus. šodien noteikti iegādāšu ausu aizbāžņus.
pēc tumši apcerīgā muzikālā piedzīvojuma devos uz kultūrbaznīcu Jakob (esmu jau iepriekš rakstījusi par tās koncertiem tuvajiem dievkalpojumiem. tur līdzīgi kā pie mums Anglikāņu baznīcā notiek arī "īsti" koncerti) klausīties divās burvīgās meitenēs. izskatot by:Larm programmu, nonācu pie secinājuma, ka Skandināvija ir vienkārši pārpildīta ar izcili skaistām, klavieres spēlējošām un saldsērīgām akustiskā popa dīvām. 4dienas vakarā man izdevās redzēt divas no viņām - Agnes Obel no Dānijas un Jenny Hval tepat no Oslo.
šķiet, ka Agneses Ūbeles dziesma par Šprē upi Berlīnē (viņa kā jau daudzi aktuāli mūziķi šodien mitinās Berlīnē) Riverside ir manu pēdējo 3 mēnešu laikā klausītāko dziesmu augšgalā, ja neskaita Ólafur Arnalds jauno albumu "...and they have escaped the weight of darkness", kurā esmu vienkārši iemīlējusies un šobrīd klausos gandrīz nepārtraukti. šis albums ir perfekts stīgu, klavieru un elektronisku bītu sajaukums ar bezgalskaistiem skaņdarbu nosaukumiem kā, piemēram, debesis varbūt krīt, bet zvaigznes tev piestāv (brīva nosaukuma "Þau hafa sloppið undan þunga myrkursins" interpretācija manā izpildījumā). Latvijas neatkarības dienu man izdevās atzīmēt tieši Olafūra koncertā.
Dženija Vāla savukārt ir ļoti atzīta figūra gan Oslo muzikālajā, gan literārajā dzīvē. viņa zināma arī grupas vārdu Rockettothesky, un līdzīgi kā Bjorkai - viņas balsi nav iespējams sajaukt ar kādu citu, turklāt tās diapazons, manuprāt, ir neizmērāms, he. Dženija šobrīd studē literatūras teoriju un raksta savu disertāciju par Keitas Bušas dziesmu tekstiem. arī pašas Dženijas dziesmu teksti ir ievērības cienīgi - ļoti poētiski -, turklāt viņa izdevusi arī romānu "Perlebruggeriet" (= Pērļotava), kuru man vēl nav izdevies savās rokās turēt (tikko pasūtīju bibliotēkā, hehe).
5dienas pirmo daļu aizvadīju izvēloties pēdējos 8 brīvprātīgos no neskaitāmiem pieteikumiem 2011. gada projektam, no kuriem Haralds 1dien izvēlēsies 2 īstos.
ap 5iem satikos ar Jūliju. kopā gājām uz Tiger apskatīt, kas jauns viņu mūzikas plauktos pieejams. vakarā bijām iecerējušas doties uz Ziemeļu Mūzikas balvas pasniegšanu Jakob baznīcā. tā ir salīdzinoši nesena balva, ko piešķir labākajam aizgājušā gada albumam (līdzīgi kā British Mercury Music Prize) un 12 nominēto mūziķu vidū bija, piemēram, Jónsi no Īslandes, Efterklang no Dānijas un Susanne Sundfør no Norvēģijas. balvu ieguva Jónsi.
tā kā biļetes jau bija izpirktas, mēs gājām uz leibla Fysisk Format festvālu, kas oficiāli tiek reklamēts kā by:Larm komplimentējošs pasākums. patiesībā leibla pārstāvji un šī festivāla organizatori ir negatīvi noskaņoti pret ļoti komerciālo by:Larm konceptu un ar savu festivālu vēlas to boikotēt, rīkojot to vielaicīgi ar augstākminētās balvas pasniegšanu un pārdodt daudz lētāku alu, he. tātad visi stilīgie Olso iedzīvotāji dodas uz by:Larm, bet tie, kas ir vēl stilīgāki un sociāli apzinīgāki, dodas uz Fysisk Format. es biju abos tāpat kā daļa mūziķu, kas spēlē abos festivālos, piemēram, Svarte Greiner un Pow Pow. pirms braukšanas uz Norvēģiju, domāju, ka man dorši vien nekad neizdosies redzēt Ēriku Skodvinu dzīvē, jo arī viņš mitinās Berlīnē, bet nu esmu viņu redzējusi jau veselas 3 reizes un viņš nenoliedzami ir manu mīļāko mūziķu listes augšgalā.
ar Jūliju iesmējām, ka festivbālā tika pārdoti tikai vēģetārie ēdieni, bet plakātā redzams šis gaļas gabals
Fysisk Firmat festivāla laikā bija patīkami atgriezties 7 gadu tālā pagātnē un paklausīties kaut ko tik smagu kā hardcore. dzirdēju vienu no šobrīd uzlecošajām grupām Aristillus, kas īpašu uzmanību izpelnījusies ar to, ka tās dalībnieki ir salīdzinoši ļoti jauni un spēlē atzīstami kvalitatīvu mūziku. iepazinos arī ar Kollwitz daiļradi, kas Oslo jau ir stabila vērtība ar savu stabilu klausītāji loku. diemžēl man atkal nebija līdzi ausu azbāžņi.
lai kaut kā līdzsvarotu džinkstoņu ausīs, devāmies uz nākošo koncertu (šķiet, ka mūs bija pārņēmusi ideja, ka, dzirdot pareizo mūziku, ausis tik ļoti vairs nesāpēs) jau atkal ar skaistas balss īpašnieci grupas priekšgalā - Philco Fiction. šī grupa pastāv jau kopš 2001. gada, bet, šķiet, ka atpazīstamību ir ieguvusi salīdzinoši nesen ar savu jauno plati "Give Us To The Lions". tā nu Philco Fiction noskaņās atgriezos mājās un esmu tagad šeit, lielajā, baltajā krēslā, pamodusies šodienā, lai vakarā atkal ietu uz vairākiem koncertiem (tai skaitā Supersilet un Kim Hiorthøy) un varbūt redzētu lielās Statoil balvas pasniegšanu. bet par to citreiz.
Stians Westerhus savukārt ir jau minētā Rune Grammofon leibla pārstāvis. abi šie vīri sniedz jaunu skatījumu uz to, ko nozīmē "spēlēt ģitāru" un kādas skaņas iespējams izdabūt no šī instrumenta. kā programmā rakstīts:
Stianam ir maz vai nemaz respekta pret sava instrumenta limitācijām.
jāpiebilst, ka manām ausīm tas bija diezgan liels pārbaudījums, īpaši, ja ņem vērā Blaa salīdzinoši mazos izmērus. šodien noteikti iegādāšu ausu aizbāžņus.
pēc tumši apcerīgā muzikālā piedzīvojuma devos uz kultūrbaznīcu Jakob (esmu jau iepriekš rakstījusi par tās koncertiem tuvajiem dievkalpojumiem. tur līdzīgi kā pie mums Anglikāņu baznīcā notiek arī "īsti" koncerti) klausīties divās burvīgās meitenēs. izskatot by:Larm programmu, nonācu pie secinājuma, ka Skandināvija ir vienkārši pārpildīta ar izcili skaistām, klavieres spēlējošām un saldsērīgām akustiskā popa dīvām. 4dienas vakarā man izdevās redzēt divas no viņām - Agnes Obel no Dānijas un Jenny Hval tepat no Oslo.
šķiet, ka Agneses Ūbeles dziesma par Šprē upi Berlīnē (viņa kā jau daudzi aktuāli mūziķi šodien mitinās Berlīnē) Riverside ir manu pēdējo 3 mēnešu laikā klausītāko dziesmu augšgalā, ja neskaita Ólafur Arnalds jauno albumu "...and they have escaped the weight of darkness", kurā esmu vienkārši iemīlējusies un šobrīd klausos gandrīz nepārtraukti. šis albums ir perfekts stīgu, klavieru un elektronisku bītu sajaukums ar bezgalskaistiem skaņdarbu nosaukumiem kā, piemēram, debesis varbūt krīt, bet zvaigznes tev piestāv (brīva nosaukuma "Þau hafa sloppið undan þunga myrkursins" interpretācija manā izpildījumā). Latvijas neatkarības dienu man izdevās atzīmēt tieši Olafūra koncertā.
Dženija Vāla savukārt ir ļoti atzīta figūra gan Oslo muzikālajā, gan literārajā dzīvē. viņa zināma arī grupas vārdu Rockettothesky, un līdzīgi kā Bjorkai - viņas balsi nav iespējams sajaukt ar kādu citu, turklāt tās diapazons, manuprāt, ir neizmērāms, he. Dženija šobrīd studē literatūras teoriju un raksta savu disertāciju par Keitas Bušas dziesmu tekstiem. arī pašas Dženijas dziesmu teksti ir ievērības cienīgi - ļoti poētiski -, turklāt viņa izdevusi arī romānu "Perlebruggeriet" (= Pērļotava), kuru man vēl nav izdevies savās rokās turēt (tikko pasūtīju bibliotēkā, hehe).
5dienas pirmo daļu aizvadīju izvēloties pēdējos 8 brīvprātīgos no neskaitāmiem pieteikumiem 2011. gada projektam, no kuriem Haralds 1dien izvēlēsies 2 īstos.
ap 5iem satikos ar Jūliju. kopā gājām uz Tiger apskatīt, kas jauns viņu mūzikas plauktos pieejams. vakarā bijām iecerējušas doties uz Ziemeļu Mūzikas balvas pasniegšanu Jakob baznīcā. tā ir salīdzinoši nesena balva, ko piešķir labākajam aizgājušā gada albumam (līdzīgi kā British Mercury Music Prize) un 12 nominēto mūziķu vidū bija, piemēram, Jónsi no Īslandes, Efterklang no Dānijas un Susanne Sundfør no Norvēģijas. balvu ieguva Jónsi.
tā kā biļetes jau bija izpirktas, mēs gājām uz leibla Fysisk Format festvālu, kas oficiāli tiek reklamēts kā by:Larm komplimentējošs pasākums. patiesībā leibla pārstāvji un šī festivāla organizatori ir negatīvi noskaņoti pret ļoti komerciālo by:Larm konceptu un ar savu festivālu vēlas to boikotēt, rīkojot to vielaicīgi ar augstākminētās balvas pasniegšanu un pārdodt daudz lētāku alu, he. tātad visi stilīgie Olso iedzīvotāji dodas uz by:Larm, bet tie, kas ir vēl stilīgāki un sociāli apzinīgāki, dodas uz Fysisk Format. es biju abos tāpat kā daļa mūziķu, kas spēlē abos festivālos, piemēram, Svarte Greiner un Pow Pow. pirms braukšanas uz Norvēģiju, domāju, ka man dorši vien nekad neizdosies redzēt Ēriku Skodvinu dzīvē, jo arī viņš mitinās Berlīnē, bet nu esmu viņu redzējusi jau veselas 3 reizes un viņš nenoliedzami ir manu mīļāko mūziķu listes augšgalā.
ar Jūliju iesmējām, ka festivbālā tika pārdoti tikai vēģetārie ēdieni, bet plakātā redzams šis gaļas gabalsFysisk Firmat festivāla laikā bija patīkami atgriezties 7 gadu tālā pagātnē un paklausīties kaut ko tik smagu kā hardcore. dzirdēju vienu no šobrīd uzlecošajām grupām Aristillus, kas īpašu uzmanību izpelnījusies ar to, ka tās dalībnieki ir salīdzinoši ļoti jauni un spēlē atzīstami kvalitatīvu mūziku. iepazinos arī ar Kollwitz daiļradi, kas Oslo jau ir stabila vērtība ar savu stabilu klausītāji loku. diemžēl man atkal nebija līdzi ausu azbāžņi.
lai kaut kā līdzsvarotu džinkstoņu ausīs, devāmies uz nākošo koncertu (šķiet, ka mūs bija pārņēmusi ideja, ka, dzirdot pareizo mūziku, ausis tik ļoti vairs nesāpēs) jau atkal ar skaistas balss īpašnieci grupas priekšgalā - Philco Fiction. šī grupa pastāv jau kopš 2001. gada, bet, šķiet, ka atpazīstamību ir ieguvusi salīdzinoši nesen ar savu jauno plati "Give Us To The Lions". tā nu Philco Fiction noskaņās atgriezos mājās un esmu tagad šeit, lielajā, baltajā krēslā, pamodusies šodienā, lai vakarā atkal ietu uz vairākiem koncertiem (tai skaitā Supersilet un Kim Hiorthøy) un varbūt redzētu lielās Statoil balvas pasniegšanu. bet par to citreiz.
mana festivāla pase
pēdējās dienās pat manas somas saturs ir izcili muzikāls: Eno, jaunais Norvēģijas mūzikas žurnāls, Fan fanzīni par jaunāko Norvēģijas mūzikā, vairāki diski un festivāla pase
