32.-33.diena

uhh, jau vairāk kā mēnesis aiz muguras. kaut kā piemirsām atzīmēt mēneša jubileju. un dienas skaitīt jau sācis palikt grūti, he. par spīti visam es ceru, ka izturēšu ar skaitīšanu līdz 366.

bet nu par šodienu. šodiena bija viena no labākajām dienām mūžā!!! saņēmu bezgala priecīgu ziņu - man ļoti mīļas draudzenes ģimenei gaidāms pieaugums!!! un šoreiz tie nebūs kaķi, he.

citādi dienas lielāko daļu (no 9iem līdz 15iem) aizvadījām birojā sarunās ar Haraldu. šķiet, ka viņš mentora pienākums Ninas vietā ņems uz saviem pleciem. sākumā man tā nešķita laba ideja, bet Haralds tiešām ir tik atvērts un pretīmnākošs, ka, domāju, tas nesagādās nekādas problēmas. runājām par tādām lietām kā krīzes situācijas. gan personīgās, gan tādas, kas saistītas ar darbu un savstarpējām attiecībām. par veidiem, kā iespējams mācīties un beigās arī par lietām, kas mūs iedvesmo, iepriecina un motivē darboties. tā kā dienas pirmā puse bija pārdomu pilna. jāteic, ka nav viegli pēkšņi atrasties vidē, kurā jābūt ļoti atklātam, piemēram, man bija grūti atzīt, ka man tiešām nepieciešama uzmanība un atzinība par lietām, ko esmu paveikusi.

lenča laikā Haralds aizveda mūs uz savu iecienītāko indiešu ēstuvi imigrantu rajonā. mmm, daudz gardu lietņu mēs tur apēdām!

un man bija jāsmej bārdā, kad uz sienas izlasīju uzrakstu: mat med turban (=ēdiens ar turbānu).

pēc tam satiku Turbjornu pie Astrup Fearnley muzeja, kurā mēs apskatījām, aptaustījām un izsmaržojām aizraujošo Ernesto Neto izstādi. šo izstādi gaidīju jau no jūlija, kad bijām muzejā kopā ar Ievu un es pamanīju tās reklāmu.

darbi tajā bija 3dimensionāli. tie karājās no griestiem, atradās pie sienas, zem tiem varēja palīst, tajos varēja iekāpt, iegulties un apsēsties. un, jā, tos varēja arī smaržot. smaržoja pēc pipariem un krustnagliņām. izstāde bija kā viens liels spēļlaukums, kas izgatavots no zeķbiksēm un tīkliem. un tur bija arī iespēja mētāties ar rozā plastmasas bumbiņām, kuru mēs, protams, izmantojām. vēlāk vienu no bumbām es atradu savā kapucī.

pēc izstādes aizdevāmies uz mūzikas veikalu Tiger, kur Turbjorns strādā. ai, nu viņiem tur ir vienkārši dievīga ambientās mūzikas kolekcija! šis veikaliņš pārstāv arī divus lieliskus norvēģu un citu ziemeļvalstu mūziķu leiblus: Rune Grammofon un Miasmah. pēdējais no abiem pieder Ērikam Skodvinam, kurš pats ņem dalību, manuprāt, pazīstamākajā norvēģu ambientās mūzikas duetā kopā ar Otto Totlandu (citu vidū darbojas arī apvienībā Nest) Deaf Ceter (manis iecienītākais skaņdarbs Lamp Mien), kā arī vienpatībā muzicē zem vārda Svarte Greiner (=melnie zari). zināšu, kur iet pēc dāvanas sev Ziemassvētkos, heh.

šobrīd klausos Miasmah nesen izdoto izdoto Marcus Fjellström "Shattenspieler" un lasu par Elegi jeb kādu citu man tīkamu norvēģu mūziķi Tomiju Jansenu, kurš arī izdevis savu ierakstu "Sistereis" zem Miasmah leibla, un tur, haha, šādi vārdi:

..as we all know (..) Norway is home to everything that is dark and all that is desolate. = ..kā jau mēs zinām (..), Norvēģija ir mājvieta visam, kas ir tumšs, un visam, kas vientulīgs.

un tagad man gribās uz Unsound festivālu Krakovā, kur uzstāsies visi šie tumšie un vientulīgie mākslinieki.

bet nu nedaudz par ilgi gaidīto vakardienu un iespēju braukt pie bērniem Drammenē. tas arī bija bezgala jauki! 2dienās mums tur jāstrādā ar 6-10 gadus veciem bērniem (vismaz man šķiet, ka vecums bija tāds, heh). kopā ar meitenēm hobiju klasē gatavojām rokassprādzes no vilnas dzijas (baigi niez plaukstas locītava no viņas tagad!). manējā tāda ļoti hipijiska sanāca - violeta ar dzeltenu. visnotaļ smieklīgi bija censties bērniem izskaidrot rokassprādžu pīšanas metodi norvēģu valodā. un, kad centos uzteikt Noru, ka viņai viss ļoti labi izdodas, viņa nopietni paskatījās uz mani ar savām lielajām acīm un teica:

Du sier ikke bra. Du sier braaaaaaaaa.

viņi tiešām nopietni uztver savu uzdevumu iemācīt man un Viktorijai norvēģu valodu, he.

pēc tam mēs spēlējām kārtis (Melno Pēteri) un dziedājām līdzi Lady Gaga's Pokerface, hehe. gaidu nākamo 2dienu!

rīt savukārt jāceļās jau 6os, lai dotos uz jogu. diena brīva. to man vajadzētu izmantot hostu meklēšanai Esenē. vakarpusē atkal dosimies uz Drammeni, bet šoreiz nevis lai strādātu ar bērniem, bet gan palīdzētu dalīt faarikaal (=jēru kāpostos), kas ir norvēģu tradicionālais rudens ēdiens. nu mēs vismaz pie saldējuma tiksim!

labu nakti!

30.-31. diena

30. dienas rīts vēl tika aizvadīts Selbustrandā. aiz loga pilnīga migla. ne iekšzemes jūra, ne kalni nebija redzami. pat ne ceļš, kas iet tieši garām skolai. sajūta, ka dzīvojam pašā pasaules malā.

kad somas jau bija sakravātas un pienācis laiks doties uz lidostu, acīs saskrēja asaras - kārtējās atvadas. ierobežota telpa cilvēkus vienkārši piespiež satuvināties; rodas sajūta, ka pazīsti viņus jau gadiem. un neziņa, vai kādreiz viņus vēl satiksi, ir ļoti mokoša un nomācoša. īpaši grūti atvadīties bija no Zsofijas. joprojām prātā skan viņas teiktais: "Annij, es neko neteikšu, jo Tu zini, kā es jūtos."

atstājot Selbustrandu, vēl paspēju nofotogrāfet tiltu, kas ceļā uz Trondheimu bija iekritis sirdī.

lidojums mājās bija pasakains. visu ceļu varēju vērot zemi, jo nebija mākoņu. un, ak, kādi kalni! kādas sniegotas virsotnes! man nebija ne jausmas, ka viņu ir tik daudz un viņas ir tik lielas! sniega tuksneši. sapratu, ka pirmo reizi mūžā ar patiesu sajūsmu un ilgām gaidu ziemu. protams, tuvojoties Oslo, virsotnes kļuva arvien plakanākas un mazāk sniegotas, līdz pazuda pavisam, he.

Oslo mani gaidīja Evija, par ko neizsakāmi priecājos! kopā ar Eviju mani sagaidīja MILZU Kvikk Lunsj, he. šim klāt vēl bija sāls gabaliņi. mmmMMMmmmm!

Evijai no Selbu es savukārt atvedu izslavētos Selbuvotter. skaisti, vai nav tiesa?

kad lielā školāde bija notiesāta, gribējās ko sāļāku likt uz kārā zoba. un kas mums bija pa ceļam? hah, protams, ka Maķīts! ņam-ņam.

aiz McDonald's loga pavērās burvīgi miglains, heh, skats uz Oslofjordu un ostu. mīlu vakara sauli!

sarunās aizvadījām vairākas stundas. arī, esot kopā ar Eviju, man ir sajūta, ka mēs pazītu viena otru gadiem ilgi. esmu viņai pieķērusies ļoti ātri. ja kādu vakaru neesmu pārmijusi ar viņu kaut vienu vārdu, šķiet, ka kaut kā pietrūkst.

šodienu pavadījām kopā ar Haraldu ofisā. šoreiz gan kavēju pa īstam, jo pēc nedēļas ilgās prombūtnes mans ledusskapja plauktiņš bija tukšs. tātad pirmais rīta uzdevums bija iegādāt pārtiku un pagatavot brokastis. tas viss nedaudz ievilkās. vai arī es vienkārši laicīgi neizlīdu no segapakšas?

tas man starp citu atgādina, ka šodien pagatvoju gardākās pusdienas ever! pēc lielajiem maizes daudzumiem, kas, dzīvojoties Selbu, tika apēsti, nolēmu šonedēļ atteikties no graudaugiem (īsti jau nu man tas neizdodas). uzcepu lasi un uztaisīju salātus ar riekstiem. perfekti!

atgriežoties pie darba ofisā, mūsu pienākumos šodien ietilpa datu bāzes apstrāde - jauno organizācijas biedru reģistrēšana, citu biedru dzēšana un attiecīgo vēstuļu sagatvošana un izsūtīšana.

pēc tam Haralds ķerās pie biļešu iegādes Viktorijas apmācībām Mandālē, kuru sagatavošanā starp citu savu roku būs pielikusi arī Zsofija. tā kā 7dienā nokļūšana no Oslo līdz Mandālei nav nekāda vieglā, šis process ievilkās vismaz uz stundu, ja ne pat ilgāk. bet ar Haraldu jau nekad nav garlaicīgi!

pat, rezervējot Viktorijai numuriņu viesnīcā, viņš paspēju izteikt kādu joku par Lietuvu kā bijušo komunisma valsti ar piebildi, ka viņš pats neesot komunists, he he. Jeg er ikke kommunist! tas viss tika dokumentēts manā piezīmju grāmatiņā.

pie mājas durvīm mani sagaidīja šādas rudenīgi krāsainas lapas. jā, Oslo pamazām krāsojas sarkana un dzeltena. dienas temperatūra vidēji ir apmēras 10 grādi. man joprojām nav rudens jakas. un zeķes arī vēl neesmu sākusi nēsāt. no tiesas šķiet, ka Norvēģija ir mainījusi kaut ko manī, he. varbūt arī es drīz kā īsts norvēģis nevis salšu, bet vienkārši kļūšu zila.

šodien lasīju Stefana no Vācijas blogu, kurā viņš tāpat kā citi brīvprātīgie raksta par šeit piedzīvoto. šis šķita augusta/septembra izjūtas ļoti labi raksturojošs teikums:

Ich lebe nun nicht mehr zwischen den Welten, sondern bin in der neuen endlich angekommen. = Es vairs nedzīvoju starp pasaulēm, bet gan beidzot esmu nokļuvis jaunajā.

rīt ir liela un satraucoša diena - dodamies uz Drammeni pie bērniem. ilgi gaidītais notikums nu ir klāt!

tagad skan Rafael Anton Irisarri Daydreaming.

24.- 30. diena