2. daļa = Ziemassvētki

šovakar jūtos kā Ziemassvetkos, jo:

1. Oslo uzsnidzis pirmais sniegs;

2. kā jau minēju šī ir īsta pasta nedēļa - atradu šodien pastkastītē veselus 3 CD no Tomasa: Bersarin Quartett, Jean Michel "Tons fo Fun" un "The Audience Is Missing". šiem dārgumiem klāt bija pievienota EINS_A (dizaina birojs, kurā Tomass strādā) kartiņa ar uzrakstu:

Die Dinge sind nie so wie sie sind. Sie sind immer das, was wir aus ihnen machen. = Lietas nekad nav tādas, kādas tās ir. Tās ir tādas, par kādām mēs tās padaram.

vēl uzzināju, ka 24. novembrī Tomass no tiesas brauks apciemot Stianu, tā kā man atkal būs iespēja viņu satikt!

diena pēc konferences

šortīt pamodos pie ieslēgtas gaismas un datora. tas nozīmē tikai vienu - vakar, pārbraucot mājās no lielās konferences, biju tik nogurusi, ka aizmigu, kaut ko darot. ko? nav ne jausmas. neatceros. un naktī kājas vilka krampjos. laikam no lielās staigāšanas dienas laikā.

konference bija varen izdevusies. visi viens otru slavēja. gaisā virmoja tāds prieks un aizrautība! bija forši iepazīties ar visiem (labi, tikai dažiem, hah) svarīgajiem baznīcas cilvēkiem Norvēģijā. tā, piemēram, stāvot rindā pēc kafijas, sāku runāties ar Pēru-Ēriku. iepazināmies, paspiedām rokas, kārtējais jautājums, kas es esmu utt. izrādās Pērs-Ēriks par mani un Viktoriju jau dzirdējis. tad es pamanu uz viņa krekliņa šo simbolu, kas nozīmē (sørst av alt = lielākā no visām. svarīgākās ir ticība, mīlestība un cerība, bet mīlestība ir lielākā no visām.), ka viņš strādā ar galveno trosopplaering projektu, un saku, ka, iespējams, esmu dzirdējusi arī par viņu. hahah, no citiem vēlāk uzzināju, ka viņš ir visas konferences un attiecīgi arī paša projekta galvenais vadītājs. un viņš ir dzirdējis par mums! kārtējais pierādījums tam, cik norvēģi ir vienkārši un nemaz ne snobiski vai augstprātīgi - gaidot kafiju, brīvprātīgais ir līdzvērtīgs bosam.

šodien mūsu dzīvojamā istaba izskatās kā pēc izlaiduma - visās malas puķes, kuras, protams, paņēmām savā aizgādībā pēc konferences, nemaz neļaujot tām sasniegt atkritumu konteineru.

drīz jāķeras klāt Youthpass pildīšanai. tas ir dokuments, kurā tiek ierakstītas galvenās kompetences, ko esmu šī gada laikā apguvusi, lai vēlāk varu savam darba devējam teikt: vo, šito es māku un šito arī! dažas lietiņas ierakstīšu jau šodien, kamēr nav aizmirsts viss, kas pirmajos mēnešos apgūts, piemēram, māka darboties ar dažādiem kopētājiem, kam instrukcijas norādītas novēģu valodā, heh, vai arī sagatavot lenču 20 cilvēkiem. kā arī rīt ofisā mums būs nākošanās pārrunas ar Haraldu, kuru galvenā tēma būs šīs kompetences.

šovakar mums paredzētas vakariņas ar Ninu, Haraldu un Eviju (mūsu mentoru-junioru, kā Haralds to tik jauki apzīmēja). man tikai nav īsti jausmas, kur, par ko un kāpēc, heh.

bet 5. novembrī Oslo ir kino nakts, kuras laikā viens seanss maksās 50 kronas (šeit tas ir lēti, he) un tiks rādīti visi 3 Gredzenu pavēlnieki (es zināju, ka reiz man dzīvē būs iespēja redzēt šo filmu uz lielā ekrāna!). tā kā man šomēness pēc Vācijas tā taupīgāk jādzīvo (šonedēļ esmu tikai 20 kronas maizei iztērējusi, juhuu!), teicu Henrikei, ka man diemžēl nesanāks pievienoties viņai uz filmu nakti, beeeeet Henrikes boss Pērs vienkārši izdomāja man izmaksāt biļetes uz visām 3 filmām! how sweet is that?!? lūk, ko Henrike man vakar atrakstīja:

..my chief said that he would also pay you the 150 kroner for the cinema night if it's only a matter of money. I was so surprised myself but Per (my chief) is propably one of the nicest persons in the world!!! = ..mans šefs teica, ka samaksāšot Tev 150 kronas par kino nakti, ja tā ir vienīgi naudas problēma. es pati biju ļoti pārsteigta, bet Pērs (mans šefs), iespējams, ir viens no jaukākajiem cilvēkiem pasaulē!!!

tātad ne tikai es vienīgā no visiem EVS brīvprātīgajiem esmu neizsakāmi apmierināta ar savu darba devēju, he he.

vēl 2 lietiņas:

mammu, lielumliels paldies par visu, ko atsūtīji man! īsta pasta nedēļa, he. dzīvoju vienās šokolādēs tagad! un šodien iešu pakaļ legingiem. paldies!

Anna, mīļoju Tevi dzimšanas dienā! ceru, ka pavadi šo dienu brīnumaini un burvīgi!

drīz atkal sākšu skaitīt dienas

šodien visu dienu pavadījām Lillestrøm, kur gatavojāmies lielajai rītdienas trosopplærings (=ticības mācības) konferencei (to apmeklēs 1500 cilv un lielākās norvēģu baznīcas zvaigznes). rīt arī pavadīsim tur visu dienu; jāceļās jau pirms 6iem. ak, vai, vai! būs interesanti redzēt, kā šodienas tukšie gaiteņi rīt būs cilvēku pārpildīti.

jā, vienā šāda gaiteņa galā atradu šodien atkritumu konteineru pilnu ar laškrāsas gladiolām. nespēju pretoties un pirms došanās mājās labu daļu paņēmu sev līdzi.

metro kudze, kas sēdēja pretī, teica, ka šo ziedu dēļ viņas brauciens bija varen izdevies. uz ko es atbildēju: patīkami, ka ne vien es šos ziedus izbaudu, bet arī citiem no tiem ir prieks. tad nu viņa secināja, ka pasaulē esot daudz veidu, kā darīt cilvēkus laimīgus.

vēl pirms gulētiešanas citāts no kāda norvēģu puiša bloga, kurš man ieteica paklausīties zviedru mūziķi Erik Enocksson:

verden og menneskene i den er så vakker at jeg noen ganger mister pusten. = pasaule un cilvēki tajā ir tik skaisti, ka reizēm man aizraujas elpa.

labu nakti!

P.S. intervija ar mani un Viktoriju par EVS (angļu valodā) mūsu organizācijas mājas lapā.

šodiena, 2. daļa

tikko pārnācu no vakara dievkalpojuma ar Haraldu Sv. Jākoba baznīcā. kā jau Haraldam raksturīgi, viņš neizvēlas tās tradicionālākās lietas un vietas. dievkalpojumi šajā baznīcā ir īpaši ar to, ka tos izpilda mūziķi un aktieri, nevis mācītājs un baznīcas koris, un ka lielākā apmeklētāju daļa ir jaunieši [kedās]. mūzika bija bezgala skaista; uz brīdi pat saskēja asaras acīs (esmu laikam kļuvusi pārāk emocionāla). un pats dievkalpojums noritēja ļoti brīvā un draudzīgā gaisotnē. baznīca bija skaista - izgaismota zilām gaismām, kas veidoja burvīgu saskaņu ar no logiem nākošajām oranži dzeltenajām ielas gaismām. dievkalpojuma tēma šovakar bija mīlestība (starp citu kāds ir teicis, ka mīlestības krāsa esot zilā). un tas viss manā prātā un sirdī ieguva perfektu jēgu - māsai šodien piedzima meitņa Rūta.

tas, ko gribu Jums visiem šovakar teikt, ir: es ceru, ka Jūs jūtat mīlestību sevī, mīlestību pret citiem un sevi. ka jūtat mīlestību pasaulē un ka paši jūtaties mīlēti.

šodiena

tā kā izstāde bija visnotaļ garlaicīga (no visām 60. gadu zvaigznēm atpazinu vien Džonu Lenonu ar Joko Ono un Bobu Dilanu), pastaigājos vienkārši pa pilsētu, baudot sauli un dzestri rudenīgo gaisu. centos attīstīt savu telpiski ģeogrāfisko domāšanu, minot takas, ko iepriekš pilsētā tā īsti minusi nebiju. te nu daļa no gūtajiem iespaidiem šodien.

Norvēģija un NATO ārā no Afganistānas

draudziņš, ko satiku pie Nacionālās galerijas, kur gāju apskatīt Haralda Solberga gleznu Ziemas nakts kalnos. tā bija jau 2.x, kad vienkārši izskrēju cauri visam muzejam, lai redzētu vienu darbu. nezinu, ko muzeja darbinieki par mani nodomāja.

"Mīli cilvēkus, mīli kafiju."

šodien vairākkārt dzirdēju, zvanam Rātsnama zvanus. šķita, ka Jums arī jādzird.

mana versija par Amerikāņu Skaistumu.

Denovali Swingfest

šī nedēļa ir bijusi vienkārši wow! viss sākās tātad pagājušajā 5dienā, kad es ap 10iem no rīta sakrāmēju savu somu, pa ceļam uz metro nopirku lielo Freia Kvikk Lunsj šokoloādi savam hostam Utku Esenē un devos uz lidostu.

pusdienas Nordsee

Esenē ierados ap 5iem. saņēmu ziņu no Utku, ka man pirms tikšanās ar viņu ir stunda laika savā nodabā. to es nolēmu lieti pavadīt, malkojot kafiju un notiesājot vienu Backfisch baguetteNordsee ēstuvē, par kuru man ļoti skaistas atmiņas no Vīnes palikušas. mh, ne kafija, ne bagete nelika man vilties.

Utku dzīvo pasakainā Esenes daļā - Essen-Werden. šī ir vienīgā pilsētas daļa, kas kara laikā netika izpostīta. tā rezultātā tur joprojām apskatāmas Vācijai raksturīgās fachwerk mājas, kas būvētas 17.-19. gs. kā arī šī ir salīdzinoši ļoti zaļa pilsētas daļa. ja, piemēram, Oslo ir daudz bezgala jauku vietiņu, kur apsēsties, palasīt grāmatu, ieturēt maltīti un izbaudīt kāda koka klātbūtni, tad Esenē noteikti manāms šādu vietu trūkums.

Utku un es saulainajā Esenē

Utku, kā jau iepriekš minēju ir pianists, tāpēc 5dienas vakarā devās uz Dortmundu, kur notika pasaules mūzikas festivāls-konkurss. noguruma dēļ nolēmu viņam nepievienoties, tā vietā baudot zvaigznes un sveču gaismu uz viņa balkona.

nākošajā dienā sākās mans ceļš uz Jugendzentrum Essen, kur risinājās Denovali Swingfest un kur 70. gados uzstājies arī Bobs Mārlijs. visis, kam jautāju padomu par veiksmīgu nokļūšanu tur, centās mani pārliecināt braukt ar tramvaju vai metro, jo ar kājām šis attālums praot 30 minūtes. neizdevās viņiem! starp citu laiks bija tik vasarīgs, saulains un silts (brīžiem pat karsts), ka man pat nevajadzēja jaku vai krekliņu ar garām piedruknēm. tāda mirklīga atgriešanās vasarā.

Essen Hauptbahnhof - Jungendzentrum Essen

"Jauniešu centrs Esene - no atomieročiem brīva zona"

pirms festivāla sākuma nācās izbaudīt nelielu rindu. pirmā grupa, kas spēlēja, bija The Samuel Jackson Five* no.. 3 x atļauts minēt! mh, no Norvēģijas, heh. puiši bija parūpējušies par visnotaļ jauku un ironisku skatuves tēlu - sarkaniem krekliņiem, uz kuriem katram dalībniekam bija rakstīts kāds sinonīms vārdam "klusums" (tā noteikti nav klusākā grupa pasaulē, ja vispār kādu grupu var raksturot kā klusu): calm, silence, still, mute.

nākošā apvienība - duets no Francijas - The Eye of Time bija man pavisam patīkams atklājums. brīžiem ar tādu pavisam ambientu ievorzi tika izmantota elektronika, čells un ģitāra.

ļoti liels pluss festivālam bija ambientais kino, kur grupu uzstāšanās starplaikos varēja atlaisties mīkstos kino krēslos un klausīties, piemēram, Timu Hekeru un skatīties vācu kino pērles (bez skaņas). tagad gan vairs neatceros, kādas es redzēju. pēc The Eye of Time uzstāšanās pavadīju tur krietnu laiku, līdz sagaidīju Yndi Halda un Her Name is Calla kārtu, jo Switchblade un Contemporray Noise Sextet īpaši nesaistīja manu interesei. kā arī vēders lika par sevi jau manīt. aizdevos uz veikalu un iegādāju puslitru zemeņu piena un vafeles (mh, šajās dienās pilnīgi nodevos komfortfūdam - vēlākās dienas, šķiet, ka pārtiku tikai no āboliem, šokolādes un drumstalu gliemezīšiem), par ko samaksāju nepilnu eiro! šķita pavisam neticami, jo Oslo nopirkt veselas divas lietas par 10 kronām nav īsti iespējams. vietēju vegānu virtuvi festivālā īsti neizmantoju, lai ārī kārdinājums bija liels, heh. gribējās ietaupīt naudiņu. un starp citu tagad last.fm nevis par mūziku, bet tieši par šo virtuvi norit vislielākās diskusijas, heh, - daži vācieši tomēr nespēju dzīvot bez desām.

un tad bija kārta ar ļoti, ļoti gaidītajiem Yndi Halda no Lielbritānijas. uhh, pie viņiem saskrēja asaras acīs. tik skaisti! un tāds prieks par mūziku manāms viņu melodijās! dzirdēju 2 jaunas dziesmas. un šoreiz tiešām dziesmas, jo puiši sākuši izmantot vokālu. savukārt Her Name is Calla (arī no Lielbritānijas), kas nāca pēc tam, šķita visskumjākā lieta uz pasaules. bet tie norāva visiem jumtu!

pēc šīm abām grupām biju tik emociju piepildīta, ka nepaliku klausīties Omega Massif un The Kilimanjaro Dark Jazz Ensemble, bet gan devos uz mājām.

nākošā diena festivālā sākās ar Iroha (atkal no Lielbritānijas), kas šķita visnotaļ garlaicīga apvienība, un Kodiak, kas toties bija milzu atklājums! jāatzīst gan, ka ļoooooooti sen neko tik smagu nebiju klausījusies.

bet šīs dienas gaidītākā grupa bija Blueneck - pagājušā gada lielākais notikums post-roka scēnā. pēc viņu uzstāšanās izdevās arī pārmīt pāris vārdus ar basģitārstu, ar kuru koncerta laikā ļoti sasmaidījāmies. un kurš ķipariņš, par to iedomājoties, smaida joprojām?

atgriežoties mājās mani sagaidīta Essen-Werden naksnīgās gaismas, kuras reizēm ļauj un reizēm neļauj šķērsot ielu.

un tad jau 1diena bija klāt, kurai man īpašu plānu nebija. jāatzīst, ka biju arī gana saskumusi - ļoti pietrūka Oslo un cilvēku, kas tur palikuši. kārtējo reizi nosolījos sev, ka šī nu beidzot ir pēdējā reize, kad vienatnē dodos uz kādu koncertu ārvalstīs, jo gribās taču tik ļoti ar kādu tās emocijas dalīt! un to ir tik, tik, tik daudz! hah, bet gan jau šis solījums tiks lauzts, kad pienāks nākošais koncerts. Utku arī bija visnotaļ aizņemts ar saviem mēģinājumiem, klavierspēles mācīšanu utt, tādēļ nespēja remdēt manu vientulības sajūtu.

tā nu 1dienas rīta pusē staigājos pa Essenes mežaino daļu un centos sevi sasmīdināt (kā arī apmierināt Rutas vajadzības pēc fotogrāfjām, kurās esmu redzama es, he), veidot izstieptās rokas foto.

zemāk bildes no Essen-Werden

Folkvanga Mākslas universitāte Esenē, kurā studē arī Utku

"Werden - redzēšanas vērta"

kāda itāļu kajefnīca

dienas otrajā pusē devos pie sava 2. hosta - Guntera, kurš nodarbojas ar pirvāto biznesu (joprojām man nav īsti skaidrs, kādu tieši), tulkošanu un fotogrāfēšanu, kā arī turpināju izlūkot pilsētu.

Guntera kaimiņš - V. Draugs

Gunters Beks, he he

Guntera slaidu kolekcija virtuvē pie sienas, kurus es varēju izpētīt ar lupu

"svaigi krāsots"

zemāk Vecā sinagoga (kas atvērta tikai pirms dažiem mēnešiem)

klosteris, kura nosaukumu nezinu

somu dizairera Alvar Aalto arhitektētais operas nams

parks pie Aalto teātra

mana jaunā ļoti zilā nagu laka

2dienas rīt sākās ar braucienu uz Zeche Zollverein, kas ir 1932. gadā bauhaus stilā būvēta piemiņa no Esenes melnā zelta jeb ogļu industrijas laikiem. ļoti iespaidīga vieta! labprāt atgrieztos tur jau šodien. rīta pusē gaisā vēl bija manāma viegla migla, kas ogļraktuvēs valdošo atmosfēru padarīja vēl spokaināku. tā ir perfektākā vieta pasaulē, kur klausīties Deaf Center.

pēc acīm redzams, ka agrs rīts, he he

tālāk mans ceļš veda uz Minsteri pie Tomasa. uhh, kā vēders griezās, kad vilciens tuvojās Minsteres stacijai. Tomas Bikers ir, manuprāt, izcilākais Vācijas mūziķis, kas darbojas tādos projektos kā Bersarin Quartett un Jean Michel (nejaukt ar Jean Michel Jarre), kā arī strādā kā grafiskais dizaineris un ir, piemēram, veidojis mājas lapu mūzikas klubam Gleis 22.

pēc tam, kad Tomass bija mani sagaidījis stacijā, devāmies apskatīt pilsētu. to darot veicām vairakus field recordings Tomasa jaunajam projektam werk/tage, kas šajā nedēļā risinājās Stadhaus galerijā Minsterē un priekš kura Tomasam vajadzēja izveidot veselu Misteres skaņu bibliotēku.

Minsteres Doms un zemāk - ērģeles tajā

Lamberti baznīca un zemāk - tās altāris

Tomass, veicot kārtējo field recording baznīcā

pēc Minsteres Doma un Lamberti baznīcas apmeklējuma gājām iemalkot kafiju kādā ļoti jaukā un mājīgā kafijotavā. tajā runājām, protams, visvairāk par mūziku un ar to saistītajiem konceptiem. tur Tomass man, piemēram, atklāja, ka filmā Inception smagās un šķietami industrālās vadošās skaņas ir elektroniski pārveidotas (izstieptas) trompetes skaņas no Edītes Pjafas dziesmas, kas filmā tika izmantotas kā pamošanās signāls, tādējādi tikai papildinot filmas konceptu par dažādajiem sapņa līmeņiem un laika (ātruma) atšķirību starp tiem. attiecībā uz Tomasa paša veidoto mūziku man ļoti patika Jean Michel pēdējā labuma Tons of Fun nosaukuma skaidrojums. biju vairākās recenzijās lasījusi, ka šajā albumā patiesi varot just prieku par mūziku. hah, izrādās pats Tomass to bija iecerējis nedaudz citādi - TONNĀM SMAGS prieks. bet tajā pašā laikā viņš priecājoties, ka viņa mūzika nav pārlādēta ar konceptiem un tā uztverama arī atsevišķi no tiem. tātad klausītājam nav nepieciešams zināt konceptu, kas slēpjas zem mūzikas, lai to saprastu (vismaz interpretētu). šis koncepts ir tikai patīkams papildinājums un estētiskā vērtība bez tā nav zudusi.

kafejnīcas jestrie saules sargi

vēl no Tomasa es uzzināju, ka neesmu tūrists, bet gan ceļotājs, he he. jo ceļotāji atšķirībā no tūristiem necenšas nofotogrāfēties pie visiem apskates objektiem, bet gan paši fotorāfē tos bez savas klātbūtnes fotogrāfijā, hah.

Tomass, ierakstot leijerkastes skaņas

pēc kafijas devāmies uz Satdhaus galeriju, kurā uz nedēļu Tomass ir izveidojis nelielu studiju un atgādājis visu savu muzikālo ekipējumu, kuru man bija tas prieks izmēģināt. tad nu Tomass man parādīja, kā top Bersarin Quartett skaņdarbi un ķērās klāt dienas laikā uzņemto field recordings apstrādei. redzēt un dzirdēt to visu bija neizsakāmi unikāli! tā vietā, lai pavadītu galerijā stundu, kā iepriekš biju plānojusi, pavadīju tur piecas stundas un atpakaļ Esenē biju pēc 12iem naktī.

viena no patīkamakajām lietām šīs dienas laikā bija atklāt, cik Tomass ir vienkārš. pirms tikšanās centos prātā iztēloties, cik dīvaini tas būs - satikt mūziķi, ko tik ļoti apbrīno. bet elka un fana attiecību vietā mums izveidojās patiesi draudzīga saskarsme. un arī ar saviem draugiem Tomass mani iepazīstināja, nevis kā savu fani, heh, bet gan draugu, kam ir tāda pati mūzikas gaume (tā no tiesas arī ir - viņa mūzika nav vienīgā, pret kuru mūs vieno patika).

pateicoties Tomasam atklāju jaunu mūzikas žanru - wonky, kas ir instrumentālais hip-hop's jeb stolperdisco (=klupšanas disko), kā Tomass to apzīmēja, jo par spīti labi producētajiem bītiem ritms tomēr nav perfekts.

Stadhaus galerie un werk/tage

kad bijām gana sadzērušies Bionādi (labas atmiņas no Berlīnes), saēdušies ķīniešu ēdienus (mans laimes cepumiņš teica, ka man esot daudz talantu, he he) un aizslēguši aiz sevis galerijas durvis, devāmies uz Gleis 22 (Minsteres staicjā ir 21 sliedes, un šis klubs atrodas gandrīz pie pašas stacijas), kur taja vakarā spēlēja 2 punk grupas. hah, tāds troksnins! bet viena dziesma man patika, jā.

"Es mīlu nakti, mana sirds ir melna" - uzraksts Gleis 22 tualetē uz sienas

tātad lietas, ko es redzēju Minsterē bija 2 baznīcas, kafejnīca, izstāžu zāle un Tomasa mīļākais klubs. tas pats man viņam esot jāparāda Oslo, kad viņš te ieradīsies novembrī vai oktorbī apciemot savu studiju biedru - vācu-norvēģu izcelsmes grafisko dizaineri Stianu Dālsletu. Tomass teica, ka man nāksies izrādīt pilsētu viņiem abiem, jo Stians, lai arī dzīvo Oslo daaaaaaaudz ilgāk nekā es, ir tik ļoti iegrimis savā darbā, ka īsti pat nezinot un nemanot, kas apkārt notiek.

starp citu Stians ir veidojis tērpus Zvaigžņu Karu 3. daļai. how cool is that?

atgriežoties Esenē, bija jau tik vēls, ka nolēmu nelikties uz auss - atobuss uz lidostu gāja 3os naktī, lai arī mans lidojums bija paredzēts ap 8iem. starp citu tas kavējās par stundu. tā visa reuzltātā biju nomodā vairāk 36 stundas. zemāk redzami pēdējie kadri no naksnīgās Esenes: Pohland veikals un Grillo teātris (arī šī ēka tāpat kā IKO ēka Oslo ir tapusi tieši gadsimtu pirms manas dzimšanas. tā (tāpat kā viss cits Esenē) ir nosaukta kāda industriālista vārdā).

Grillo teātris

rīts lidostā un kafija

*uzspiežot uz grupas nosaukuma, apskatāma daļiņa no katras grupas uzstāšanās festivālā. savukārt Jurgena Verhaselta (viens no maniem iecienītākajiem The Silent Ballet recenziju rakstītājiem) bildes no festivāla var apskatīt šeit.

3dienu pavadīju vārtoties pa sarkano dīvāniņu un skatoties TV. nākošajā dienā aiziet uz jogu 7os no rīta nebiju spējīga (mamma šodien telefonā par to izklausījās ļoti saskumusi, he). toties es biju mežā. devāmies kopā ar Heidi un jaunajiem konfirmantiem (14gadīgi norvēģu jaunieši, kuri šajā vecumā tradicionāli saņem izglītību par baznīcu, kurai pieder) pārgājienā pa mežu un dziedāt dziesmas pie ugunskura. man ļoti patīk Heidi idejas par to, kā tieši apmācīt jauniešus. ejot mežā, mums bija jāsameklē kāda lieta (akmens, lapa, čiekurs utt), kas raksturo mūs un pēc tam pie ugunskura jāizstāsta pārējiem, kādēļ tieši šī lieta (pirms tam Heidi lasīja mums priekšā pasaku par kādu iecienītu norvēģu varoni (līdzīgi kā latviešiem 3. tēva dēls), kurš ceļā pie princeses bija pietiekami atvērts, lai spētu pamanīt lietas, kas viņam v;elāk dzīve var noderēt, un pietiekami drosmīgs, lai uzdrīkstētos paņemt šīs lietas sev līdzi. tā nu mēs visi ar saviem čiekuriem uz zāles stiebriņiem bijām kā šis puisis.). pēc tam bija jāsameklē otra lieta, kas raksturotu mūsu attieksmi jeb to, kā mēs izprotam Dievu.

kamēr citi ugunskurā cepa desas, es tukšoju paciņu ar tradicionālo norvēģu Jule marsipan (=Ziemassvētku marcipānu), kas veikalos jau nopērkams. jā, jā, joprojām saldumi. es nebrīnītos, ja šīs nedēļas rezultātā man iestātos sugar rush (nezinu, kā šo stāvokli apzīmē latviešu valodā).

Jule marsipan figūriņas

pēc tam ņēmu dalību Heidi vadītajā 6gadīgo meitenīšu ansamblī. ui, tas bija bezgala jautri - dziedājām (tādas dziesmas kā vi er røde, vi er gulle, vi er megakjemekule = mēs esam sarkani, mēs esam dzelteni, mez esam mega-ļoti-kruti) un spēlējām spēles!

vakarā tikāmies ar jaunajiem līderiem (bijušie konfirmanti, kuri tagad atbild par topošajiem konfrmantiem un vada, piemēram, vasaras nometnes viņiem) Lillestrøm baznīcā uz pārrunām par nākotnes plāniem utt. kā Heidi slavēja mani citu priekšā, īpaši uzsverot manas maģiskās spējas čatot Feisbukā norvēģu valodā, he he.

jā, ja iepriekšējās dienas dzīvoju mūzikas universā, tad 5dienu pavadīju dejas universā. no rīta devos uz sprota zāli, lai ņemtu dalību zumbas nodarbībā. brīnos, kā man vispār izdevās piereģistrēties nodarbībai, jo to izdarīt ir tik pat grūti, kā dabūt biļetes uz aktuālākajām Jaunā Rīgas Teātra izrādēm. šķiet, ka šobrīd visa pasaule griežas ap zumbu. tā ir īpaša treniņa programma, kas balstās dažādu, pārsvarā gan latīņu, deju apvienojumā, tādējādi nodarbinot visu ķermeni. un tas ir tiiiiiik bezgala jautri! un es nepavisam nebiju gatava tam, ka treneris būs vīrietis. hah, Jums vajadzētu redzēt, kā viņš grozīja pēcpusi! varu derēt, ka viņš ir dejojis sporta dejas.

pēc labas izdejošanās bija īstais laiks sakārtot māju un uztaisīt milzu bļodu ar tunča salātiem, jo gaidīju ciemos Eviju (neizsakāmi ļoti gaidīju!). kā jau ierasts, uztaisījām arī katlu ar bada zupu, un Evija izcepa savu unikālo burkānkūku!

kad bijām labi iestiprinājušās, satikāmies ar Jūliju un devāmies uz Fredagsbaren, kur šīs 5dienas tēma bija disko. atkal izbaudīju galda futbola priekus. šoreiz gan pilnīgi un galīgi zaudējām, heh. tur arī no Turbjorna uzzināju, ka Norvēģijā tējas koka eļļa esot aizliegta, jo kāds norvēģis esot izdzēris veselu pudeli un, protams, nomiris. a fun fact.

tējas koka košļājamās gumjas, ko iesaiņoju priekš Jūlijas un Turbjorna

suvenīri Evijai no Vācijas

tālāk kājas mūs veda naksnīgajās Oslo ielās, kur centāmies atrast salsas klubu. neatradām, jo norādītajā adresē atradās Kiwi veikals. bet salsu tik un tā dejojām, jo tieši tajā vakarā Literatūras mājā par godu kādas grāmatas atklāšanas svētkiem tika rīkots Latīņamerikas vakars. tur nodejojāmies ar kādu bezgala jauku norvēģu kareivi sarkanās biksēs, kuram pēc 3 mēnešiem jādodas uz Afganistānu.

es un Jūlija pie pa ceļam atrastās jaunās skulptūras

5dienas rīts sākās ar zvanu no Haralda, kurš šo nedēļas nogali pavadīja Oslo un izdomāja, ka varētu kopā ar mani un Eviju darīt ko pilnīgi un galīgi norvēģisku - nedēļas nogalē doties pārgājienā pa mežu! diemžēl Evija nevarēja mums pievienoties, jo viņai bija jādodas atpakaļ uz Askeru pieskatīt mazos. mēs ar Haraldu savukārt nogājām kādus 10 km un, uz celmiem sēžot un runājoties, izdzērām pa vairākām tasēm kafijas un ēdām ļoti gardus auzu cepumus ar dzērvenēm. lai arī laiks te ir ļoti saulains, uz peļķēm jau manāms ledus. cik labi, ka es Vācijā tomēr nopirku sev jaku!

vakarā tikāmies atkal, šoreiz gan pilsētā, un devāmies uz īru pabu, uz kuru nāk tiešām īsti īri, heh. nogaršoju īstu īru alu un īru kafiju (par daudz kafijas, es zinu!). runājāmies ar Haraldu par Pink Floyd un Matrix, kas ir viena no viņa mīļākajām filmām. tad pie mūsu galdiņa apsēdās Pols un Kamilla, kas tikko bija atgriezušies no Gēteburgas. tur abi laiskas nedēļas nogales vietā piedzīvoja īstu šausmu filmu. pirmkārt, Pola mašīna tika uzlauzta un visas viņu mantas nozagtas. otrkārt, nakšņojot pie drauga dzīvoklī, viņus uzmodināja skaļi cirtieni. kāds motociklista ķiverē paslēpies vīrs ar cirvi rokās centās ielauzties dzīvoklī. es laikam nebraukšu uz Gēteburgu apciemot Robinu, he.

starp citu Pols ir vairākkārt bijis Latvijā un vienkārši mīlot to!

hah, man izdevās atstāt ļoti labu pirmo iespaidu uz šo pāri - sākumā viņi domāja, ka es Norvēģijā dzīvoju jau vismaz gadu - manas superīgās 3 frāzes norvēģu valodā, ko esmu malusi visos valodu kursos atkal un atkal, beidzot izrādījās noderīgas, haha.

Kamilla mani tajā vakarā pavisam samulsināja, sakot, ka labprāt satiktu mani atkal, jo es esot tik atvērta, smaidīga un starojoša. no tiesas neesmu pieradusi saņemt tik daudz komplimetnu kā šī mēneša laikā te nācies dzirdēt. bet cilvēks jau nevar nebūt atvērts un smaidīgs, ja visi citi tādi ir.

tagad varētu notiesāt kādu burkānkūkas gabaliņu un doties uz Tonne galeriju apskatīt norvēģu fotogrāfa Robert Meyer izstādi par 60. gadu mūzikas ikonām.