kas Annijai vēderā?

izdomāju, ka jāsniedz neliels ilustratīvs materiāls maniem ēšanas paradumiem, lai nomierinātu mammas satraukto sirdi, jo viņa vienmēr par to apjautājas, kad runājamies. laikam būšu pamatīgi iebiedējusi, he. (tas vienkārši bija grūtāks mēnesis. un tagad Oslo arī vairs nav tik daudz aizraujošu koncertu, tā kā mēneša beigās nedzīvoju uz rīsiem vien, kā tas bija sākumā.) viss labi - es ēdu labi! paldies. nuuuu ja neskaita picu un šokolādi šo 2dien, ko apēdu brokastīs, kad pamodos 6os no rīta un nespēju vairs iemigt. kā arī faktu, ka pārlieku daudz dzeru kafiju. visur un visos iespējamos veidos. ceru, ka Dānijā kafijas nebūs!

bet citādi tiešām ir labi. es pat (sev neaptverāmā veidā) esmu atstājusi iespaidu uz Jozefīni, ka ēdu ļoti veselīgi, heh.

vēl arī liels prieks pēdējā laikā par ēdiena krāsām. ļoti skaistas un pavasarīgas!

tagad Oslo mango un vīnogu laiks. katru dienu nosukāju vismaz vienu (mango vai paciņu vīnogu).

tā apmēram izskatās mans iepirkumu somas saturs.

turpinu garšot līdz šim negaršotas lietas.

un ar to reizēm izgāžos. šis super skaistais pirkums izrādījās visnotaļ neveiksmīgs, jo augs, kura nosaukumu vairs neatceros, garšoja pēc vērmelēm. taisnības labad jāatzīst, ka pārdevēja mani brīdināja. tā nu pēc degustācijas laimīgi aizmirsu burciņu Steinšērā pie Stefana un Mariču.

rīsu nūdeles ar rukolu, papriku un tunci.

griķu plācenīšu ar cukīni, spinātu, saldā kartupeļa salātiem un fetas sieru.

kartpeļu-ķirbja sacepums ar ķimenēm + gurķis un salātlapas.

un vēl viens "vēl", ja jau minēju mammu, tad man jāteic arī, ka mums šovakar bija dievīga saruna Skaipā. mana mamma ir burvīga! ja nu kādam par to bija šaubas.

ko es sodien esmu izdarijusi darba??

(hronologiska seciba)

• uzvarijusi 5 kannas ar kafiju
• uzvarijusi 3 kannas ar karstu udeni tejai/kakao
• saklajusi galdu sapules brokastu dalai
• aizgajusi uz staciju satikt Eviju pec vinas nedelas nogales Sveice
• novakusi galdu pec brokastim
• izdzerusi tasi kafijas, stavot uz terases un baudot pavasara sauli
• atbildejusi uz paris e-pastiem
  
• nolakojusi sarkanus roku nagus
• pavadijusi daudz, daudz laika Feisbuka
• lasijusi daudz par Afriku un DHR projektiem
• pavadijusi daudz laika domas par to, ko nozime but pasam sev un justies piepilditam, neatkarigi no citiem

• staigajusi pa ofisu basam kajam un sedejusi Haralda ertaja kresla

• izdzerusi daudz kafijas, apelsinu sulas un apedusi daudz sokolades
• apedusi nedaudz picas
• aprunajusies ar kolegi no Moldes (kurs vienmer nesa aditas jakas!) norvegu valoda
• nodomajusi, ka musu apkopejs ir divains/parak draudzigs
• klausijusies Piano Magic
  
• uzzimejusi zirgu
  
• noskatijusies pedejo Californication sis sezonas seriju
• nolakojusi sarkanus kaju nagus

• uzrakstijusi so ierakstu

es nesudzos - man ir bijusi jauka diena.

laiska 6diena nomodā

pulkstens rāda 10:58. man vajadzētu čučēt saldā miedziņā, jo pirms pamošanās 8:10, lai pabrokastotu kopā un aizvadītu jauko Jozefīni

Jozefīne šorīt pirms prombraukšanas

uz vilcienu, pie miedziņa tiku tikai 3 stundu garumā. un tā ir pagājusi visa mana nedēļa ar apm 4 stundu miegu diennakts tumšajā laikā. atkal sākušies darbi un nodarbes, kas pēc 2 ļoti laiskajām nedēļām ārpus Oslo sniedz gandarījumu.

sēžu, saritinājusies segās, klausos Olafūru un, malkodama kafiju (neprāta lēmums), lasu citu Norvēģijā apmetušos ļaužu blogus, kas man lika sagribēt ieskricelēt ko arī šeit.

pēdējo 2 nedēļu laikā noticis daudz, par ko gribējies Jums pastāstīt un ar Jums dalīties. nu tad varbūt sākšu hronoloģiskā secībā, ja mana atmiņa mani diži nevils.

šķiet, ka apstājos pie brauciena uz Steinšēru. tur nu es dzīvoju pie 2 citiem EVS brīvprātīgajiem - Stefana no Vācijas (esmu, šķiet, viņu jau iepriekš minējusi. viņš ir viens no tiem brīvprātīgajiem, ar kuru, pārmijot pirmos pāris vārdus, mums jau uzreiz izveidojās izteikti laba saskaņa.

labi, te nu man vajadzētu ievietot papildus iekavas sekojošajai vaļsirdīgajai atkāpei:

divas lietas, kas man, šeit Norvēģijā esot, ir pavisam jaunas un neierastas, ir tādas, ka:

1. esmu šī pusgada laikā satikusi vairāk cilvēku, ar kuriem, kopā esot, rodas sajūta, ka pazīstam viens otru jau gadiem (dorši vien esat šim apgalvojumam manā blogā vairākkārt jau uzdūrušies), nekā pirms tam visu manu 23 nodzīvoto gadu garumā. varbūt šis arī ir nedaudz tāds kā CouchSurfing/miršanas moments - nav garantiju, ka šos cilvēkus vēl kādreiz mūžā satikšu, tāpēc laiks netiek lieki tērēts triviālām lietām, bet visi metas jau tā visnotaļ pamatīgi tajās attiecībās iekšā un ir salīdzinoši atklāti viens pret otru (vismaz man tieši šādus cilvēkus laimējies sastapt). un, no tiesas, būt atklātam ir daudz vienkāršāk.

īsti neatceros, vai esmu iepriekš minējusi Fredu. puisi, ar kuru tikai vienu vakaru tikāmies, lai kopā uzēstu picu un iemalkotu vīnu. šķet, ka sarunās pavadījām kādas 8 stundas un uzzinājām viens par otru šo to, ko pat daži tuvākie nezina par mums. iekšēji nespēju beigt brīnīties par viņa un arī pati par savu drosmi būt tik atklātiem.

2. jau pirmajās sekundēs spēju visnotaļ nekļūdīgi pateikt, vai pretī stāvošais un iepriekš nepazītais cilvēks mani interesē (līdzīgi kā ar skaņdarbiem - man nav nepieciešama vairākkārtēja to noklausīšanās, lai zinātu, vai nākotnē vēlēšos tos klausīties atkārtoti). agrāk mana intuīcijā attiecībā uz cilvēkiem bija, ui, drīzāk nebija nekā bija.

ar šo arī beigšu lielo dubulatkāpi un turpināšu ar 2. brīvprātīgās vārdu), Mariču no Francijas (viņa nāk no Francijas baskiem, tādēļ tāds vārds.). Steinšērā es iepazinos ar Haralda bijušo kolēģi Bjornu Gunāru, kurš attiecīgi ir Mariču un Stefana boss. dievīga humora izjūta! bet laikam, atstāstot Jums šos jokus, tie zaudētu lielāko daļu sava lieliskuma.

darba, līdzīgi kā Trondheimā, tur nepavisam nebija daudz. tāpēc mēs bijām slinki, nekur negājām, daudz slaistojāmies uz dīvāna un daudz ēdām.

Stefans, veicot ledusskapja izlūka pienākumus

iepirkumu saraksts, ar kuru viņš nāca klajā, un karija rīsu recepte. nom nom!

pa vidam tam visam piepalīdzējām pie mūzikla veidošanas. mūzikli ir Steinšēras vairākgadēja tradīcija. visi Steinšērā dzīvojošie 10 klasnieki ņem tajos dalību. uzvesti tiek 3 dažādi mūzikli (šogad: We Will Rock You, Dream Girls un Chicago). kamēr Stefans darbojās ap skaņas un gaismas pulti, mēs ar Mariču izklaidējāmies (un reizēm arī visnotaļ garlaikojāmies, jo norvēģu jaunieši paši ir ļoti apķērīgi, spējīgi un protoši) gērbtuvēs, kur Dream Girls mūziklam mēģinājām vairākus baltādainus jauniešus pārvērst tumšādainos.

Mariču darbībā

es nespēju beigt pie sevis ķiķināt, kad viena no meitenēm jau grimmā un parūkā, sadomāja uzkost banānu. diemžēl bilde no šī notikuma man saglabājusies vien telefonā.

rezēm piepalīdzējām arī netiklajām Chicago meitenēm ar grimmu.

kopumā mūzikli man šķita ļoti iespaidīgi un advancēti priekš vienkāršas vidusskolas, jo tajos tika ļoti daudz investēts: tērpi, grimms, mūzika, horeogrāfa, mūziklas skolotāju un aktieru palīdzība utt.

dažas no meitenēm šo lietu uztvēra ļoti nopietni, jo pēc pirmās izrādes (3 dienu laikā visi mūzikli tika izrādīti 5 x) dažu meiteņu brūnā grimma klātajās sejās bija redzemas baltas līnijas, ko atstājušas asaras.

6dien mēs gājām spēlēt bumbu sniegā kopā ar jauniešiem no bēgļu patversmes. tā bija viena no manām mīļākajām nodarbēm Steinšērā. vakarpusē jau devos atpakaļ uz Trondheimu, kur pie jau minētā Seta tika rīkots spēļu vakars. spēlējām 3 dažādas spēles, kuras iepriekš nekad nebiju redzējusi (uhh, viņam pieder plaša un izcila kolekcija - viena no retajām lietām, kas viņam tiešām arī pieder): prusaku pokeru, pandēmiju un Londonas metro.

tā kā prusaku pokera noteikumi bija pieejami vienīgi čehu valodā, viens no vācu puišiem deva tos lasīt man. šis nu ir viens no stereotipiem, ar kuru man šeit bieži jāsaskarās - latviešu valoda esot slāvu izcelsmes. es jūtos sniegusi gana lielu ieguldījumu šī stereotipa kliedēšanā.

nākošā spēle bija pandēmija, kuras galvenā ideja ir apkarot slimības, kas izplatās visā pasaulē, neļauj tām attīstīties līdz epidēmijas vai pandēmijas līmenim. lai to panāktu, visiem spēlētājiem ir jāsadarbojas. mēs spēlējām 3 reizes, no kurām arī visas zaudējām.

lai arī nākošā spēle bija par individuālu uzvaru, šķiet, ka sadarbošanās un atbalsta gars mūsos bija dziļi iemitinājies. tā nu mēs palīdzējām viens otram nākt klajā ar pēc iespējas labāku maršrutu, lai noplenūtu pēc iespējas vairāk puktu. rezultātā neviens neuzvarēja, he.

spēlējām līdz 3:30 naktī. atzīšos, ka vienā brīdī manas smadenes vienkārši atteica.

spēlēm sekoja kārtējais burvīgais kaučsērfinga moments - runājāmies ar Setu un smējāmies par mākslu, šķirstot kādu grāmatu, līdz uzausa gaisma.

tad nu sekoja mans leģendārais brauciens kopā ar Haraldu atpakaļ uz Oslo, kura laikā redzējām alni. nepaspēju nofotogrāfēt. bet smuks viņš bija! atlikušās stundas brauciena laikā es, protams, gulēju. pamodos ar sāpošu kaklu.

1diena sākās ar ļoti pavasarīgu norvēģu maltīti - svaigu maizi un garnelēm.


kam sekoja traka 2diena Konerūdā (Drammenē), jo visi pieaugušie, kuriem jāpieskata bērni, bija kaut kur izgaisuši savās svarīgajās nodarbēs. tā nu divi puikas paspēja sakauties. mierināju raudošo un centos otru savā superīgajā norvēģu valodā pierunāt atvainoties viņam. protams, man tas neizdevās un es to ļoti ņēmu pie sirds. bet vēlāk viena no meitenēm vādā Martine man uzdavināja pašzīmētu kartiņu ar tekstu:

Du er snill og
grei den som
staar i mot er en
digger idiot

(brīvā tulkojumā: Tu esi jauka un lieliska, jo stājies pretī lielam idiotam)

tā nu mana neizdevusies diena beigās šķita varenizdevusies. (šķiet, ka vajadzēs izveidot atsevišķu ierakstu, kas tiktu veltīts visu man davināto kartiņu publicēšanai. ir jau neliela kolekcija izveidojusies.)

2dien visār darbā pavadīju gandrīz stundu ilgāk kā parasti, jo vienkārši trūka darba roku. un tā kā bērniem ļoti patīk ar krāsām darboties, man pēc tam nācās ilgi un pamatīgi berzt galdu, lai atmazgātu krāsas pēc dažu hiperaktīvajām mākslinieciskajām izpausmēm.

3dien man griezās vēders jau no paša rīta, jo beidzot bija pienākusi mana kārta sagatavot nelielu "lekciju" (šoreiz par tēmu "Egoisms un dalīšanās". vai būtu lieki piebilst, ka man tas bija jādara norvēģu valodā?) bērniem Hauketo draudzē, kur Daniela vadībā dziedam un spēlējam bungas. saņēmu ļoti daudz skeptisku/ garlaikotu/ samulsušu skatu, un, kad mēģināju par to pajokot, pat to izdarīju gramatiski nepareizi, he. tā nu ar nokārtu snuķi un karstošiem vaigiem devos ieņemt savu vietu bērnu vidū, lai uzklausītu, kas Danielam sakāms, kad viens no puišiem (laikam līdzjūtības vadīts) teica, ka man tomēr labi izdevies. un jau atkal, dienai nozlēdzoties, viss šķiet jauki un saulaini.

pa ceļam uz Hauketo

un pavisam vēlā vakarā sekoja mana pirmā pavasara naksnīgā un SILTĀ pastaiga pa pilsētu kopā ar Eviju, kafiju un šokolādi (Ziemassvētku šokolādei un marcipānam veikalos šobrīd milzu atlade!).



jau kuro reizi, pavadot Eviju atpakaļ uz vilcienu, asaras saskrien acīs. es tiešām nespēju izturēt tās mūžīgās atvadas. bet laikam tās vienkārši kļūs par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu tuvāko 2 gadu laikā, pie kuras jāpierod, - esmu saņēmusi apstiprinājumu savam Dānijas/ Āfrikas projektam. ak, draugi, mamma, maasa un brāli! es Jūs mīlu un man Jūsu pietrūkst, un es negribu par to visu domāt, tāpēc es ļaušu tam vienkārši būt un ritēt savu gaitu.

4dienu pavadīju kopā ar bēbīšiem Babysang ietvaros. vakarā tikos ar Freju Līnu (brīvprātīgo no Zviedrijas; tagad strādā Oslo) un Jozefīni (brīvprātīgo no Vācijas), kas bija atbraukusi ciemos no sava projektā Šēnā (2 stundu brauciens uz dienvidiem no Oslo). gatavojām dārzeņu sušī un ēdām tos ar dakšām, jo es biju aizmirsusi iegādāt irbulīšus. varu tagad drošu sirdi apgalvot, ka burkānu suši ir laba un garda ideja!

Freja Līna un Jozefīne ar saviem dzimšanas dienas baloniem

Viktorija un mūsu super suši

5dienu sāku ofisā ar atskaišu gatavošanu pirmdienas sapulcei. tuprmāko dienas daļu pavadīju IKO, kopējot, kopējot un vēlreiz kopēot un pēc tam visu sakopēto liekot semināriem paredzētajās mapēs. par to es kā pateicību saņēmu veselu paciņu atomobīļkonfektes, kas tobrīd bija arī manas pusdienas/ vakariņas, jo bija jāsteidzas uz bezmaksas filmu Sykt lykkelig Filmu mājā. steidzos laikam es vienīgā, jo gan Viktorija (jāpiemin, ka mūsu attiecības šobrīd ir ļoti labas), gan Jozefīne, gan Jūlija kavēja, he he.

aa, un vēl 5dien es paspēju (jā, kaut kā dīvainā kārtā visai tai aizņemtībai pa vidu) izbaudīt savu pirmo pavasara soliņa + grāmatas momentu. kā Jūlija raksta:

it's spring in za town

(pavasaris ir pilsētā).

lasu 50.gados no kāda angļu skatpunkta sarakstītu ieteikumu grāmatu ceļotājiem Norvēģijā par šejiniešu ieražām, tradīcijām utt. nu, ziniet, jāsaka, ka 60 gadus atpakaļ Norvēģijā VISS BIJA PILNĪGI CITĀDĀK. un gluži vai pat otrādi. vienīgi viens joprojām ir spēkā: viņi dzer daudz kafiju!

Annas siltumnīcas iedvesmota, esmu sākusi audzēt lokus, lai starp manām 4 baltajām sienām ienāktu vairāk pavasara. neviens loks vēl nav izdīdzis no šī ķīniešu sīploņa.

mans audziņš

ceļā uz Steinšēru

1diena, pulkstens 13:30. braucu tagad vilcienā no Trondheimas un Steinšēru. braucu garām visām skaistajām vietām, kur iet un būts, garām visām skaistajām lietām, kas redzētas. 2 stundas vilcienā. brauciens, ko gaidu. lai arī pašu prombraukšanu nemaz negaidīju. jā, par spīti tam, cik ļoti man sāumā uz šjeini nemaz negribēās braukt. bet, kā jau esmu teikusi un rakstījusi, man tiešām palaimējās jau pirmajās dienās īstajā vidē nokļūt. Ilze vaicāja, kas ir tā īstā vide. nu tad, lūk, nedaudz par to.

Svartlamon sauc šo Trondheimas daļu. tikko pabraucu garām tās zaļām un sarkanām koka mājiņām, kuru pagalmos saslieti riteņi pret žogiem un māju sienām, ābeļzaros sakārtas vēja stabules, bet no logiem skats uz fjordu paveras. šajās mājiņās mitinās jaunieši, kas tās skvotveidīgi pārņēmuši. skvotveidīgi tāpēc, ka viņi maksā īri (kam tieši es nezinu). no īres iegūtie līdzekļi tiek izlietoti māju uzturēšanai, jo tās ir ļoti senas. tā nu viņi visi tur dzīvo: tsavdabīgā komūnā, ēkās, kuras, draud sabruk uz viņu galvām, ja par tām pienācīgi nerūpētos, sarūsējušām un tekošām dušām (katru reizi, kad kāds ejot dušā, kāds cits svaukārt no apakšējā stāvā esošā veiklaiņa skrien augšā sūdzēties, ka no griestiem atkal ūdens tek).

(ļoti skaists un saulains skats aiz loga šobrīd: fjords, sniegotas virsotnes, zvejnieku laivas, sarkanas bojas zilajā ūdenī un krāsainas koka mājiņas, izrindojušās gar krasta līniju.)

šis gan ir nedaudz cits skats, bet arī aiz loga kādā brīdī

veikaliņā tiek pārdota dažāda uzziņu literatūra, pārsvarā ar mūziku saistīta, piem., DIY rokasgrāmata „Kā kļūt par mūziķi“, un mūzikas ieraksti. darbinieki tur ir brīvprātīgie, tātad visa nopelnītā naudiņa 100% tiek atdota atpakaļ autoriem.

blakus veikaliņam atrodas jau minētā tautas virtuve, kurā katru 2dienu tiek gatavotas bezmaksas vakariņas. es nu vislaik domāju, kur un kā viņi tiek pie produktiem. pavisam vienkārši – dumpster diving (tiešā tulk. atkritumlīšana. lai nomierinātu mammas sirdi, paskaidrošu, ka šī arkritumlīšana notiek konteineros pie lielveikaliem, kur dienas beigās tiek izmesta nepārdotā pārtika, tāpēc nav nekas pretīgs un bīstams). gaidot vilcienu, apēdu pēdējo ābolu, kas no 2dienas vakariņām bija somā palicis.

ne tikai šīs mājiņas, veikaliņš un virtuve ir daļa no Svartlamon iedzīvotāju dzīves. tai pieder arī kultūras centrs UFFA, kas sākotnēji bijis bērnudārzs, bet ar laiku jaunieši tajā izveidojuši skvotu un tālāk arī koncertvietu, veģetāro virtuvi utt. tā kā arī šī ēka bijusi no koka, tā nesen nodgusi. koncerts, uz kuru 5dien ar Vašeku un Elīnu gājām, tika rīkots ar mērķi ievākt līdzekļus UFFA atjaunošanai. tādēļ festivālā uzstājās apmēram 10 dažādas vietējās grupas, kas man lika sajusties kā 15 gados. Dominic (laikam varētu nodēvēt par post-hardcore) un Daily Hum (kaut kas uz ska pusi) bija patīkami klausīties. GODS (pēc norvēģu izrunas: guc), hip-hop apvienība, arī labi gāja pie sirds.

attiecīgi pancīga bilde

uznāca miedziņš. laikam jānosnaužas ar skaisti kalnoto ainavu otrpus vilciena logam.

aurora b..

3 reizes varat minēt, ko es šonakt, kopā ar Vašeku soļojot mājās no koncerta, redzēju. mh, ZIEMEĻBLĀZMU!!!! neaprakstāmi! cik ātri viņa mainās - gan krāsās, gan formās. brīžiem vispār izzūd, tad atkal parādās. šķita, ka stundām varētu tur vienkārši stāvēt un vērot debesis.

te nu viņa ir.

zviedru valoda

kad ar Setu pie zupas un augļu salātiem runājāmies par norvēģu valodas apguvi, Sets minēja, ka pirmā mēneša laikā universitātē kāds vieslektors esot nācis no Zviedrijas un Sets nemaz neesot pamanījis, ka viņš zviedriski runājot. vislaik esot domājis, ka tas vien kāds norvēģu valodas dialekts.

nu man šodien bija līdzigi. runājos ar kādu kundzi un tikai vēlāk uzzināju, ka viņa, izrādās, ir no Zviedrijas uz konferenci atbraukusi.

tā nu sadomāju pārbaudīt savas uztveres un sapratnes spējas, klausoties kādu zviedru grupu, ko 2 gadus neesmu klausījusies. klausos un saprotu! brīnumaini!

vēl šodien redzēju kārtējo no skaistākajām lietām pasaulē. biju Nidaros katedrāles Sv Olafa kapellā, kur kurš katrs tāpat vien iekšā netiek. kapella atrodas 2. stāvā un uz to jādodas pa šaurām, šaurām trepēm un šauriem, tumšiem gaiteņiem. pieliecot galvu, nonācu tumšā telpā. galvu paceļot, manām acīm pavērās neskaitāmas krāsas, saules gaismas apmirdzētas, - kapellā izveidotas brīnumskaistas vitrāžas, kuru efekts ir neaprakstāms (autors Oddmund Kristiansen). iedomājies tumšu, tumšu telpu akmens sienām, kur vienīgais gaismas avots ir dzirdi zils, violets, sarkans un zaļš dažnedažādos toņos.

kad kāpām atkal lejā, katedrālē mēģinājumu sāka meiteņu koris. tirpiņas un skudriņas.

pulkstens jau 1 naktī, bet es vēl gribu pabeigt savus jaunos svārkus šūt, lai rīt uz koncertu varu sapucēties, he he. iesim kaut kādas vietējas Trondheimas hard-core grupas klausīties (laikam pārdevējam no Tiger būs bijusi taisnība par to 7 gadu ciklu - ik pēc 7 gadiem cilvēks atgriežoties pie tās pašas mūzikas).

tautas virtuve

šodien pēc svārku apakšmalas apšūšanas āvu kājas un devos ārā pa durvīm, lai kaut kur ceļā uz tautas virtuvi (folkekjøkken; ēdiens tiek gatavots brīvprātīgi un piedāvāts bez maksas) satiktu skaņu mākslinieku Setu no Bostonas un pievienotos vakariņu gatavošanā un ēšanā. šodien Trondheimā liels vējš, pūta laikam no jūras, jo gaiss smaržoja kā Engurē. un vēl rasināja mazs lietiņš (arī tagad vakarā, nākot mājās), kas, jāsaka, Trondheimai ļoti piestāv - padara to ļoti norvēģisku (ja nu kādam šī pilsēta nešķiet norvēģiska gana).

galdā bija:

-dārzeņu zupa ar sēnēm (kurai es griezu tomātus);
-divu veidu salāti (tomātu un jauktie, he);
-grauzdiņi ar ķiplokiem;
-divu veidu augļu salāti ar kanēli (šo gatavošanā es sacentos ar čehu studentu Vašeku, un te nu abiem bija jāatzīst, ka sāncenša salāti izdevušies tikpat labi);
-Tobija cepta kūka, kas sastāvēja no vismaz 5 dažādu veidu miltiem, no kuriem vieni, pēc Tobija vārdiem, nāk no akmens laikmeta (spelt, pat Elīna, norvēģiete būdama, teica, ka īsti nezina, kāda veida milti tie ir), rīsu kraukšķiem, veselas pakas O'Boy kakao, banāniem un vēl kaut kā man nezināma. kūka tika pasniegta ar vārdiem:

"Happy birthday, Josif (and women), happy birthday to you!"

priecīgu sieviešu dienu tātad!

viss bija gardumgards! un vispār visu šo es laikam rakstu tikai tāpēc, lai kaut kā piefiksētu savu sajūsmu par šovakar satiktajiem cilvēkiem. jo dziedāt kopā regeja ritmos, kopā smieties, dalīt dakšu un ķeksēt vīnogas ārā no kāda cilvēka šķīvja, ko esi saticis tikai pirms stundas.. tā burvīgā piederības un vienotības sajūta.. arvien biežāk un biežāk es satieku cilvēkus, ar kuriem kopā esot, man šķiet, ka pazīstami esam jau gadiem.

jau iepriekš minētais Mika pārsteidza mani šovakar ar to, ka dzīvo pašbūvētā 4 kvadrātmetru lielā būdiņā mežā (vairāk gan izskatās pēc ar sūnām noklātas telts, bet viņam tur pat krāsniņa ir!). līdzīgi kā tie Oslo mūziķi.

Sets savukārt stāstīja par galda spēli, kuras izveidošanai pašlaik nodevies. ideja balstīta uz King Camp Gillette (populāro, vienreiz lietojamo Gillette asmeņu izgudrotāja) sociālo utopiju The Human Drift, kurā viņš izsaka ideju, ka visiem ASV iedzīvotājiem vajadzētu dzīvot vienā pilsētā pie Niagāras ūdenskritumiem (lai iegūtu elektrību), ko sauktu par Metropoli. savā sacerējumā viņš piedāvā arī ļoti sīku pilsētas plānojumu (līdz pat katram atsevišķam dzīvoklim), kas tad ir Seta spēles pamatā.

Metropoles plānojums: burti apzīmē iegūstamos resursus, bet pārējie ir iedzīvotāji. ka redzat, katram iedzīvotājam pieejami trīs dažādi resursi, bet ar katru kaimiņu tiek dalīti tikai divi no trīs dažādajiem resursu veidiem.

un vēl tur ir mīlas stāsts! tas ir galvenais spēlētāju dzinulis!

ar Elīnu, savukārt, bija tā, ka skatījos uz viņu un man šķita, ka redzu sevi. Elīna pati teica, ka es viņai atgādinot kādu labu viņas draudzeni.

kad slēdzām virtuves durvis (biju palikusi pēdējā četriniekā kopā ar Elīnu, Setu un Miku, kas mazgāja traukus un mielojās ar pāri palikušo kūku, kad citi jau bija aizdevušies), sekoja kārtējās grūtās atvadas. Mika teica, ka es esot uz viņu labu iespaidu atstājusi. manuprāt, tas ir liels sasniegums, ko tādu no zviedra dzirdēt!

kārtējā šodiena..

..kas nemaz nav izvērtusies kā "kārtējā".

esmu tagad Trondheimā, Nidaros svētceļnieku centrā, kur sēžu savā istabiņā un dzeru tēju. skats gan šoreiz nepaveras uz domu, bet gan uz pilsētas gaismiņām tumšajā Norvēģijās valkarā.

šodienu iesāku ar brokastīm, kuru laikā lasīju avīzi, uzzinot "Spēlmaņu balvas" (Spellemannsprisen) saņēmējus. spēlmaņi Norvēģija nav vis teātra aktieri kā Latvijā, bet gan mūziķi. no man zināmajiem māksliniekiem balvu ieguvuši:

Ingrid Olava - labākā izpildītājā, sieviete (2008. gada šis tituls tika piešķirts Susannai Sinforai, kura, balvu saņemot, teica, ka pirmkārt ir mūziķe, nevis sieviete. šogad viņa šī iemesla dēļ atteicās no minētās nominācijas. viņas izteikums izvērties jau lokālā jokā, tā, piemēram, "Eno" iesāk rakstu par PJ Harvey ar apakšvirsraktu: viņa vispirmām kārtām ir mūziķe, nevis politiķe.);


jau minētā Susanne Sundfør - labākā populārās mūzikas komponiste;


Kråkesølv - labākā popgrupa (norvēģu vidū īpaši iecienīta savu dzīv uzstāšanos dēļ, bet jo īpaši tādēl, ka dzied norvēģu valodā (un vēl piedevām dialektā));


Jaga Jazzist - atvērtajā klasē;


Elephant9 - džeza kategorijā.


pēc brokastīm ar Mortenu (manu jauno kolēģi šeit) kāpām lejā uz pagrabu kārtot tur noglabātās lietas (neko interesantu neatradu: daudz puķupodi, stikla pudeles, Ziemassvētku rotājumi, saplestas lampas, grilla šķīdums, spilveni un plastmasas eglīte). pēc tam devāmies iepirkties, bet pirms tam piestājām pie 87 gadus veca katoļu (šeit tas ir retums. piemēram, Olso ir tikai 1 katoļu baznīca, kas attiecīgi arī nosaukta Sv. Olafa vārdā) bīskapa Olafa Millera durvīm, lai nodotu viņam ielūgumu uz šīsnedēļas semināru, kurā viņš turēs runu par Sv. Olafu (vikingu un kristietības ieviesēju Norvēģijā, kurš, manā vecumā esot, jau valdīja pār lielāko daļu Norvēģijas). kad pienākums bija godam veikts un mēs jau devāmies prom, O. Millers man uzsauca (norvēģiski):

"Eu, tu, kas runā angliski! Es tev iedošu savu grāmatu angļu valodā!"

tā nu es dāvanā no paša autora (un lielākā Sv. Olafa pētnieka Norvēģijā) saņēmu viņa sacerējumu.

pa ceļam uz veikalu Mortens man stāstīja par reizi, kad bijis Latvijā. tur viņi apmeklējuši bērnu namu. dāvanā viņiem esot lūgts atvest 4 pārus liela izmēra kurpju, jo tur esot 4 puiši, kuriem lielas kājas, un, lai saudzētu apavus, ko tik grūti tādos izmēros dabūt, viņi vasarā staigājot basām kājām. norvēģi atveduši veslus 15 pārus! prieks puišu sejās bijis neizmērojams.

katru reizi, kad Mortens man ko tādu stāstīja, mēs ceļā vidū vienkārši apstājāmies, līdz stāsts bija pabeigts. mh, mūsu gājiens visnotaļ ieilga un atgādināja man pastaigu ar vecmāmiņu, he.

vēl no Mortena uzzināju, ka pagājušajā nedēļā Trondheima piedzīvojusi īstu krīzi. pirmajā rītā, kad gaisa temperatūra kāpusi un sasniegusi plusus, lija lietus, bet, tā kā zeme vēl bijusi ļoti auksta, tas uzreiz sasalis, veidojot pamatīgu ledus slāni uz ielām. tajā rītā slimnīca esot bijusi pilna; saskaitīti 87 kaulu lūzumi (vienā rītā!)!

vakarpusē, lai nebūtu jānosit laiks, skatoties seriālus (zinu, ka nepiespiestu sevi sākt šūt svārkus), izdomāju doties mācīties arābu valodu! mh, Jūs izlasījāt pareizi: ARĀBU VALODU. ierakstīju CouchSurfing Trondheimas domu biedru grupā vaicājumu, kur aiziet un ko apskatīt, šeit esot. kāda meitene ieteica apmeklēt šos bezmaksas kursus, kas tikai nesen sākušies. tā nu es iepazinos ar Josifu no Sudānas, kurš arī pildīja pasniedzēja-entuziasta lomu, Elīnu no šeitpatās, Miku no Zviedrijas, Žanu no Francijas un Marlīnu no kādas saliņas Norvēģijas Ziemeļos. mācijāmies alfabēta 1. daļu (dažas skaņas ir neiedomājamas un attiecīgi arī neizrunājamas!), skaitļus un vietniekvārdus. vēl tādus vārdiņus kā:

Algamaal - skaistums

alNass - cilvēki

alhkima - gudrība

alhadra - civilizācija

Alsafar - ceļošana

Alsaada - laime

alsmaa - debesis

tikāmies tajā sarkanajā mājiņā

pirms nodarbības man bija iespēja nedaudz aprunāties ar Josifu. pārsteidzošs cilvēks, kurš tic, ka arī vienam ir pa spēkam kaut ko mainīt šajā pasaulē. uz to arī virzīta visa viņa rīcība. hah, un viņš teica, ka, viņaprāt, 23 ir labākais vecums, jo tad esi pietiekami nobriedis, bet joprojām arī pietiekami jauns, lai darītu visu, ko vēlies. man ir vēl ~3 mēneši laika, lai darītu visu, ko vēlos! hehe.

rīt atkal visi tiksimies bezmaksas veģetārajā virtuvē, kur ne tikai ēdīsim, bet palīdzēsim arī sagatavot ēdienu.

par ceļu

šorītu iesāku ar atteikumu braukt Evijai līdzi uz Holmenkollenu skatīties Pasaules kausu slēpjlēkšanā vai kā nu to lietu sauc, jo vakar, piekrītot uzaicinājumam, biju piemisusi, ka man visas drēbes netīras, kas nu jāizmazgā pirms došanās uz Trondheimu un tālāk uz Steinšēru. būs tā neierasti atstāt Oslo uz veslām 2 nedēļām.

tā kā man vēl rīta cēliens, vārtos pa gultu, klausos Eluvium un lasu Mariana atskaiti no piedzīvotā Āfrikā. laikam pirms tam jāmin, ka vakar parakstīju dokumentus saistībā ar Dāniju/ Āfriku; tagad tikai jāveic pirmais ieskaitījums (par to milzumliels paldies manai unikālajai mammai, kas tik sirsnīgi atbalsta visas manas trakās idejas) un tad jau tas būs oficiāli! bet, turpinot par Marianu, viņš, cik noprotu, pavadīja pusgadu Zambijā, ceļojot apkārt pa dažādiem ciemiem un cenšoties realizēt tur jaunas idejas. tā, piemēram, ideju par ledusskapi, kas visā savā vienkāršībā sastāv no divām māla bļodām, kas ieliktas viena otrā un starp kurām iebērtas mitras upes smiltis. šī ideja netika realizēta, jo, ienākot plastmasas un metāla bļodām, vietējie iedzīvotāji pārstāja veidot māla traukus. pēdējais vīrs kādā ciemā, kurš pratis šo arodu, miris pirms 3 gadiem. skaidrs piemērs tam, kā līdz ar globalizāciju un attīstību izmirst vietējās tradīcijas. atmiņā nāk sesijas laiki akadēmijā, kur semiotikā un kultūras teorijā mums bija jautājums par mutvārdu un raksta kultūrām kopīgo un atšķirīgo, - ja mirst pēdējais valodas lietotājs mutvārdu kultūrā, mirst arī pati valoda un kultūra. šeit tas pats, tikai nedaudz šaurākā perspektīvā.

Marians raksta arī par to, ko Una minēja, kad tikāmies Rīgā pirms divām nedēļām: cilvēki tur ir slinki. slinki tāpēc, ka pieraduši saņemt visādas palīdzības no ārvalstīm. un viņi nemaz nekaunas par to, ka paši neko nedara. nekaunas lūgt naudu, jo tas ir vienīgais viņiem zināmais veids, kā izdzīvot. tas vien jau šķiet ļoti atšķirīgs pasaules redzējums un vērtību uzstādījums no mūsēja.

savas atskaites noslēgumā Marians min, ka ne jau ceļamērķis, bet pats ceļš ir galvenais. sen zināma atziņa, par kuru iepriekš daudz neesmu domājusi, bet pēdējās nedēļās un dienās īpaši bieži pie tās atkal atgriežos, domājot par nākotni.

šo pašu tēmu aizskāra arī Ivo Martinosons intervijā, kuru aizvakar izlasīju. sajūta tāda, it kā lasītu interviju pati ar sevi. tad šeit, lūk, daži viņa izteikumi, kas kā no manas mutes nākuši:

• Tur [Indijā] bija tik daudz piedzīvojumu - ir pagājusi diena, bet tev šķiet, ka pagājušas jau trīs dienas. Ārkārtīgi piepildīts laiks. Iedomājies, tu esi vienā no Indijas pludmalēm Ziemassvētku vakarā, blakus smiltīs guļ govis un suņi, tu vienlaikus domā par Latviju un šo absolūti unikālo iespēju svinēt Ziemassvētkus šajā vietā. Nopērc atklātnīti un aizsūti draugiem uz Latviju, priecājoties, ka viņiem tiek atklātnīte, bet tev pieder šis mirklis.

te gan man jāatvainojas, ka neesmu diži daudz pastkartītes nosūtījusi.

• ..ir vientuļi tādās reizēs, kad ir ļoti laba sajūta un tajā gribas ar kādu dalīties.

iemesls, kādēļ, kaut kur braucot vienatnē, vienmēr sev nosolos, ka šī ir pēdējā reize, kad braucu viena.

• Vientuļam ceļiniekam vajag ceļa sajūtu. Man personīgi vajag mājas, kurās [..] varu atgriezties. Tā ir ļoti patīkama sajūta, ka jebkuras grūtības pāries.

• Ir jāsakarājas lielam kamolam rīklē, lai visu varētu pamest. [..] Pēdējā laikā ļoti labi piefiksēju lietas, ar kurām esmu apaudzis gadu gaitā, un pieņemu tās kā savējās. Bet tās neatbilst manai būtībai.

šeit man jādomā par to, cik atšķirīgi mēs katrs meklējam ceļu pie sevis: vienam tās ir grāmatas, otram tā ir meditācija, trešam psihoterapeits, ceturtam sevis izgrūšana ārpus visa ierastā utt.

• Es varu teikt, ka bēgu no realitātes, bet no otras puses tā ir manas realitātes paplašināšana, jo no sevis aizbēgt nevaru, sevi, savas domas un problēmas visur ņemu līdzi. [Bēgu] no neapmierinātības ar to, ka, dzīvojot uz vietas, apaugu ar sūnām. Es braucu atjaunoties.
  

• ..es gāju tāpēc, ka man patīk ceļa motīvs - braukt ar autobusu, vilcienu, iet kājām, vienalga, cik tālu. Man patīk ceļš. Man pat ir mazliet skumji, kad brauciens beidzas un jākāpj ārā.

rīt es varēšu priecīgi veselas 7 stundas nosēdēties vilcienā uz Trondheimu (strādāšu tur nedēļu Nidaros svētceļnieku centrā), pirms brauciens būr beidzies un man būs jākāpj ārā. iecerētās izklaides: grāmatas un žurnāli, mūzika, sudoku, zīmēšanas bloks un miedziņš. ir kāi ietekumi, kas labi papildinātu šo listi?