šorītu iesāku ar atteikumu braukt Evijai līdzi uz Holmenkollenu skatīties Pasaules kausu slēpjlēkšanā vai kā nu to lietu sauc, jo vakar, piekrītot uzaicinājumam, biju piemisusi, ka man visas drēbes netīras, kas nu jāizmazgā pirms došanās uz Trondheimu un tālāk uz Steinšēru. būs tā neierasti atstāt Oslo uz veslām 2 nedēļām.
tā kā man vēl rīta cēliens, vārtos pa gultu, klausos Eluvium un lasu Mariana atskaiti no piedzīvotā Āfrikā. laikam pirms tam jāmin, ka vakar parakstīju dokumentus saistībā ar Dāniju/ Āfriku; tagad tikai jāveic pirmais ieskaitījums (par to milzumliels paldies manai unikālajai mammai, kas tik sirsnīgi atbalsta visas manas trakās idejas) un tad jau tas būs oficiāli! bet, turpinot par Marianu, viņš, cik noprotu, pavadīja pusgadu Zambijā, ceļojot apkārt pa dažādiem ciemiem un cenšoties realizēt tur jaunas idejas. tā, piemēram, ideju par ledusskapi, kas visā savā vienkāršībā sastāv no divām māla bļodām, kas ieliktas viena otrā un starp kurām iebērtas mitras upes smiltis. šī ideja netika realizēta, jo, ienākot plastmasas un metāla bļodām, vietējie iedzīvotāji pārstāja veidot māla traukus. pēdējais vīrs kādā ciemā, kurš pratis šo arodu, miris pirms 3 gadiem. skaidrs piemērs tam, kā līdz ar globalizāciju un attīstību izmirst vietējās tradīcijas. atmiņā nāk sesijas laiki akadēmijā, kur semiotikā un kultūras teorijā mums bija jautājums par mutvārdu un raksta kultūrām kopīgo un atšķirīgo, - ja mirst pēdējais valodas lietotājs mutvārdu kultūrā, mirst arī pati valoda un kultūra. šeit tas pats, tikai nedaudz šaurākā perspektīvā.
Marians raksta arī par to, ko Una minēja, kad tikāmies Rīgā pirms divām nedēļām: cilvēki tur ir slinki. slinki tāpēc, ka pieraduši saņemt visādas palīdzības no ārvalstīm. un viņi nemaz nekaunas par to, ka paši neko nedara. nekaunas lūgt naudu, jo tas ir vienīgais viņiem zināmais veids, kā izdzīvot. tas vien jau šķiet ļoti atšķirīgs pasaules redzējums un vērtību uzstādījums no mūsēja.
savas atskaites noslēgumā Marians min, ka ne jau ceļamērķis, bet pats ceļš ir galvenais. sen zināma atziņa, par kuru iepriekš daudz neesmu domājusi, bet pēdējās nedēļās un dienās īpaši bieži pie tās atkal atgriežos, domājot par nākotni.
šo pašu tēmu aizskāra arī Ivo Martinosons intervijā, kuru aizvakar izlasīju. sajūta tāda, it kā lasītu interviju pati ar sevi. tad šeit, lūk, daži viņa izteikumi, kas kā no manas mutes nākuši:
- Tur [Indijā] bija tik daudz piedzīvojumu - ir pagājusi diena, bet tev šķiet, ka pagājušas jau trīs dienas. Ārkārtīgi piepildīts laiks. Iedomājies, tu esi vienā no Indijas pludmalēm Ziemassvētku vakarā, blakus smiltīs guļ govis un suņi, tu vienlaikus domā par Latviju un šo absolūti unikālo iespēju svinēt Ziemassvētkus šajā vietā. Nopērc atklātnīti un aizsūti draugiem uz Latviju, priecājoties, ka viņiem tiek atklātnīte, bet tev pieder šis mirklis.
- ..ir vientuļi tādās reizēs, kad ir ļoti laba sajūta un tajā gribas ar kādu dalīties.
- Vientuļam ceļiniekam vajag ceļa sajūtu. Man personīgi vajag mājas, kurās [..] varu atgriezties. Tā ir ļoti patīkama sajūta, ka jebkuras grūtības pāries.
- Ir jāsakarājas lielam kamolam rīklē, lai visu varētu pamest. [..] Pēdējā laikā ļoti labi piefiksēju lietas, ar kurām esmu apaudzis gadu gaitā, un pieņemu tās kā savējās. Bet tās neatbilst manai būtībai.
- Es varu teikt, ka bēgu no realitātes, bet no otras puses tā ir manas realitātes paplašināšana, jo no sevis aizbēgt nevaru, sevi, savas domas un problēmas visur ņemu līdzi. [Bēgu] no neapmierinātības ar to, ka, dzīvojot uz vietas, apaugu ar sūnām. Es braucu atjaunoties.
- ..es gāju tāpēc, ka man patīk ceļa motīvs - braukt ar autobusu, vilcienu, iet kājām, vienalga, cik tālu. Man patīk ceļš. Man pat ir mazliet skumji, kad brauciens beidzas un jākāpj ārā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru