Jozefīne šorīt pirms prombraukšanasuz vilcienu, pie miedziņa tiku tikai 3 stundu garumā. un tā ir pagājusi visa mana nedēļa ar apm 4 stundu miegu diennakts tumšajā laikā. atkal sākušies darbi un nodarbes, kas pēc 2 ļoti laiskajām nedēļām ārpus Oslo sniedz gandarījumu.
sēžu, saritinājusies segās, klausos Olafūru un, malkodama kafiju (neprāta lēmums), lasu citu Norvēģijā apmetušos ļaužu blogus, kas man lika sagribēt ieskricelēt ko arī šeit.
pēdējo 2 nedēļu laikā noticis daudz, par ko gribējies Jums pastāstīt un ar Jums dalīties. nu tad varbūt sākšu hronoloģiskā secībā, ja mana atmiņa mani diži nevils.
šķiet, ka apstājos pie brauciena uz Steinšēru. tur nu es dzīvoju pie 2 citiem EVS brīvprātīgajiem - Stefana no Vācijas (esmu, šķiet, viņu jau iepriekš minējusi. viņš ir viens no tiem brīvprātīgajiem, ar kuru, pārmijot pirmos pāris vārdus, mums jau uzreiz izveidojās izteikti laba saskaņa.
labi, te nu man vajadzētu ievietot papildus iekavas sekojošajai vaļsirdīgajai atkāpei:
divas lietas, kas man, šeit Norvēģijā esot, ir pavisam jaunas un neierastas, ir tādas, ka:
1. esmu šī pusgada laikā satikusi vairāk cilvēku, ar kuriem, kopā esot, rodas sajūta, ka pazīstam viens otru jau gadiem (dorši vien esat šim apgalvojumam manā blogā vairākkārt jau uzdūrušies), nekā pirms tam visu manu 23 nodzīvoto gadu garumā. varbūt šis arī ir nedaudz tāds kā CouchSurfing/miršanas moments - nav garantiju, ka šos cilvēkus vēl kādreiz mūžā satikšu, tāpēc laiks netiek lieki tērēts triviālām lietām, bet visi metas jau tā visnotaļ pamatīgi tajās attiecībās iekšā un ir salīdzinoši atklāti viens pret otru (vismaz man tieši šādus cilvēkus laimējies sastapt). un, no tiesas, būt atklātam ir daudz vienkāršāk.
īsti neatceros, vai esmu iepriekš minējusi Fredu. puisi, ar kuru tikai vienu vakaru tikāmies, lai kopā uzēstu picu un iemalkotu vīnu. šķet, ka sarunās pavadījām kādas 8 stundas un uzzinājām viens par otru šo to, ko pat daži tuvākie nezina par mums. iekšēji nespēju beigt brīnīties par viņa un arī pati par savu drosmi būt tik atklātiem.
2. jau pirmajās sekundēs spēju visnotaļ nekļūdīgi pateikt, vai pretī stāvošais un iepriekš nepazītais cilvēks mani interesē (līdzīgi kā ar skaņdarbiem - man nav nepieciešama vairākkārtēja to noklausīšanās, lai zinātu, vai nākotnē vēlēšos tos klausīties atkārtoti). agrāk mana intuīcijā attiecībā uz cilvēkiem bija, ui, drīzāk nebija nekā bija.
ar šo arī beigšu lielo dubulatkāpi un turpināšu ar 2. brīvprātīgās vārdu), Mariču no Francijas (viņa nāk no Francijas baskiem, tādēļ tāds vārds.). Steinšērā es iepazinos ar Haralda bijušo kolēģi Bjornu Gunāru, kurš attiecīgi ir Mariču un Stefana boss. dievīga humora izjūta! bet laikam, atstāstot Jums šos jokus, tie zaudētu lielāko daļu sava lieliskuma.
darba, līdzīgi kā Trondheimā, tur nepavisam nebija daudz. tāpēc mēs bijām slinki, nekur negājām, daudz slaistojāmies uz dīvāna un daudz ēdām.
Stefans, veicot ledusskapja izlūka pienākumus
iepirkumu saraksts, ar kuru viņš nāca klajā, un karija rīsu recepte. nom nom!pa vidam tam visam piepalīdzējām pie mūzikla veidošanas. mūzikli ir Steinšēras vairākgadēja tradīcija. visi Steinšērā dzīvojošie 10 klasnieki ņem tajos dalību. uzvesti tiek 3 dažādi mūzikli (šogad: We Will Rock You, Dream Girls un Chicago). kamēr Stefans darbojās ap skaņas un gaismas pulti, mēs ar Mariču izklaidējāmies (un reizēm arī visnotaļ garlaikojāmies, jo norvēģu jaunieši paši ir ļoti apķērīgi, spējīgi un protoši) gērbtuvēs, kur Dream Girls mūziklam mēģinājām vairākus baltādainus jauniešus pārvērst tumšādainos.
Mariču darbībāes nespēju beigt pie sevis ķiķināt, kad viena no meitenēm jau grimmā un parūkā, sadomāja uzkost banānu. diemžēl bilde no šī notikuma man saglabājusies vien telefonā.
rezēm piepalīdzējām arī netiklajām Chicago meitenēm ar grimmu.
kopumā mūzikli man šķita ļoti iespaidīgi un advancēti priekš vienkāršas vidusskolas, jo tajos tika ļoti daudz investēts: tērpi, grimms, mūzika, horeogrāfa, mūziklas skolotāju un aktieru palīdzība utt.
dažas no meitenēm šo lietu uztvēra ļoti nopietni, jo pēc pirmās izrādes (3 dienu laikā visi mūzikli tika izrādīti 5 x) dažu meiteņu brūnā grimma klātajās sejās bija redzemas baltas līnijas, ko atstājušas asaras.
6dien mēs gājām spēlēt bumbu sniegā kopā ar jauniešiem no bēgļu patversmes. tā bija viena no manām mīļākajām nodarbēm Steinšērā. vakarpusē jau devos atpakaļ uz Trondheimu, kur pie jau minētā Seta tika rīkots spēļu vakars. spēlējām 3 dažādas spēles, kuras iepriekš nekad nebiju redzējusi (uhh, viņam pieder plaša un izcila kolekcija - viena no retajām lietām, kas viņam tiešām arī pieder): prusaku pokeru, pandēmiju un Londonas metro.
tā kā prusaku pokera noteikumi bija pieejami vienīgi čehu valodā, viens no vācu puišiem deva tos lasīt man. šis nu ir viens no stereotipiem, ar kuru man šeit bieži jāsaskarās - latviešu valoda esot slāvu izcelsmes. es jūtos sniegusi gana lielu ieguldījumu šī stereotipa kliedēšanā.
nākošā spēle bija pandēmija, kuras galvenā ideja ir apkarot slimības, kas izplatās visā pasaulē, neļauj tām attīstīties līdz epidēmijas vai pandēmijas līmenim. lai to panāktu, visiem spēlētājiem ir jāsadarbojas. mēs spēlējām 3 reizes, no kurām arī visas zaudējām.
lai arī nākošā spēle bija par individuālu uzvaru, šķiet, ka sadarbošanās un atbalsta gars mūsos bija dziļi iemitinājies. tā nu mēs palīdzējām viens otram nākt klajā ar pēc iespējas labāku maršrutu, lai noplenūtu pēc iespējas vairāk puktu. rezultātā neviens neuzvarēja, he.
spēlējām līdz 3:30 naktī. atzīšos, ka vienā brīdī manas smadenes vienkārši atteica.
spēlēm sekoja kārtējais burvīgais kaučsērfinga moments - runājāmies ar Setu un smējāmies par mākslu, šķirstot kādu grāmatu, līdz uzausa gaisma.
tad nu sekoja mans leģendārais brauciens kopā ar Haraldu atpakaļ uz Oslo, kura laikā redzējām alni. nepaspēju nofotogrāfēt. bet smuks viņš bija! atlikušās stundas brauciena laikā es, protams, gulēju. pamodos ar sāpošu kaklu.
1diena sākās ar ļoti pavasarīgu norvēģu maltīti - svaigu maizi un garnelēm.
kam sekoja traka 2diena Konerūdā (Drammenē), jo visi pieaugušie, kuriem jāpieskata bērni, bija kaut kur izgaisuši savās svarīgajās nodarbēs. tā nu divi puikas paspēja sakauties. mierināju raudošo un centos otru savā superīgajā norvēģu valodā pierunāt atvainoties viņam. protams, man tas neizdevās un es to ļoti ņēmu pie sirds. bet vēlāk viena no meitenēm vādā Martine man uzdavināja pašzīmētu kartiņu ar tekstu:
Du er snill og
grei den som
staar i mot er en
digger idiot
grei den som
staar i mot er en
digger idiot
(brīvā tulkojumā: Tu esi jauka un lieliska, jo stājies pretī lielam idiotam)tā nu mana neizdevusies diena beigās šķita varenizdevusies. (šķiet, ka vajadzēs izveidot atsevišķu ierakstu, kas tiktu veltīts visu man davināto kartiņu publicēšanai. ir jau neliela kolekcija izveidojusies.)
2dien visār darbā pavadīju gandrīz stundu ilgāk kā parasti, jo vienkārši trūka darba roku. un tā kā bērniem ļoti patīk ar krāsām darboties, man pēc tam nācās ilgi un pamatīgi berzt galdu, lai atmazgātu krāsas pēc dažu hiperaktīvajām mākslinieciskajām izpausmēm.
3dien man griezās vēders jau no paša rīta, jo beidzot bija pienākusi mana kārta sagatavot nelielu "lekciju" (šoreiz par tēmu "Egoisms un dalīšanās". vai būtu lieki piebilst, ka man tas bija jādara norvēģu valodā?) bērniem Hauketo draudzē, kur Daniela vadībā dziedam un spēlējam bungas. saņēmu ļoti daudz skeptisku/ garlaikotu/ samulsušu skatu, un, kad mēģināju par to pajokot, pat to izdarīju gramatiski nepareizi, he. tā nu ar nokārtu snuķi un karstošiem vaigiem devos ieņemt savu vietu bērnu vidū, lai uzklausītu, kas Danielam sakāms, kad viens no puišiem (laikam līdzjūtības vadīts) teica, ka man tomēr labi izdevies. un jau atkal, dienai nozlēdzoties, viss šķiet jauki un saulaini.
pa ceļam uz Hauketo
un pavisam vēlā vakarā sekoja mana pirmā pavasara naksnīgā un SILTĀ pastaiga pa pilsētu kopā ar Eviju, kafiju un šokolādi (Ziemassvētku šokolādei un marcipānam veikalos šobrīd milzu atlade!).
jau kuro reizi, pavadot Eviju atpakaļ uz vilcienu, asaras saskrien acīs. es tiešām nespēju izturēt tās mūžīgās atvadas. bet laikam tās vienkārši kļūs par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu tuvāko 2 gadu laikā, pie kuras jāpierod, - esmu saņēmusi apstiprinājumu savam Dānijas/ Āfrikas projektam. ak, draugi, mamma, maasa un brāli! es Jūs mīlu un man Jūsu pietrūkst, un es negribu par to visu domāt, tāpēc es ļaušu tam vienkārši būt un ritēt savu gaitu.
4dienu pavadīju kopā ar bēbīšiem Babysang ietvaros. vakarā tikos ar Freju Līnu (brīvprātīgo no Zviedrijas; tagad strādā Oslo) un Jozefīni (brīvprātīgo no Vācijas), kas bija atbraukusi ciemos no sava projektā Šēnā (2 stundu brauciens uz dienvidiem no Oslo). gatavojām dārzeņu sušī un ēdām tos ar dakšām, jo es biju aizmirsusi iegādāt irbulīšus. varu tagad drošu sirdi apgalvot, ka burkānu suši ir laba un garda ideja!
Freja Līna un Jozefīne ar saviem dzimšanas dienas baloniem
Viktorija un mūsu super suši
5dienu sāku ofisā ar atskaišu gatavošanu pirmdienas sapulcei. tuprmāko dienas daļu pavadīju IKO, kopējot, kopējot un vēlreiz kopēot un pēc tam visu sakopēto liekot semināriem paredzētajās mapēs. par to es kā pateicību saņēmu veselu paciņu atomobīļkonfektes, kas tobrīd bija arī manas pusdienas/ vakariņas, jo bija jāsteidzas uz bezmaksas filmu Sykt lykkelig Filmu mājā. steidzos laikam es vienīgā, jo gan Viktorija (jāpiemin, ka mūsu attiecības šobrīd ir ļoti labas), gan Jozefīne, gan Jūlija kavēja, he he.
aa, un vēl 5dien es paspēju (jā, kaut kā dīvainā kārtā visai tai aizņemtībai pa vidu) izbaudīt savu pirmo pavasara soliņa + grāmatas momentu. kā Jūlija raksta:
2dien visār darbā pavadīju gandrīz stundu ilgāk kā parasti, jo vienkārši trūka darba roku. un tā kā bērniem ļoti patīk ar krāsām darboties, man pēc tam nācās ilgi un pamatīgi berzt galdu, lai atmazgātu krāsas pēc dažu hiperaktīvajām mākslinieciskajām izpausmēm.
3dien man griezās vēders jau no paša rīta, jo beidzot bija pienākusi mana kārta sagatavot nelielu "lekciju" (šoreiz par tēmu "Egoisms un dalīšanās". vai būtu lieki piebilst, ka man tas bija jādara norvēģu valodā?) bērniem Hauketo draudzē, kur Daniela vadībā dziedam un spēlējam bungas. saņēmu ļoti daudz skeptisku/ garlaikotu/ samulsušu skatu, un, kad mēģināju par to pajokot, pat to izdarīju gramatiski nepareizi, he. tā nu ar nokārtu snuķi un karstošiem vaigiem devos ieņemt savu vietu bērnu vidū, lai uzklausītu, kas Danielam sakāms, kad viens no puišiem (laikam līdzjūtības vadīts) teica, ka man tomēr labi izdevies. un jau atkal, dienai nozlēdzoties, viss šķiet jauki un saulaini.
pa ceļam uz Hauketoun pavisam vēlā vakarā sekoja mana pirmā pavasara naksnīgā un SILTĀ pastaiga pa pilsētu kopā ar Eviju, kafiju un šokolādi (Ziemassvētku šokolādei un marcipānam veikalos šobrīd milzu atlade!).
jau kuro reizi, pavadot Eviju atpakaļ uz vilcienu, asaras saskrien acīs. es tiešām nespēju izturēt tās mūžīgās atvadas. bet laikam tās vienkārši kļūs par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu tuvāko 2 gadu laikā, pie kuras jāpierod, - esmu saņēmusi apstiprinājumu savam Dānijas/ Āfrikas projektam. ak, draugi, mamma, maasa un brāli! es Jūs mīlu un man Jūsu pietrūkst, un es negribu par to visu domāt, tāpēc es ļaušu tam vienkārši būt un ritēt savu gaitu.
4dienu pavadīju kopā ar bēbīšiem Babysang ietvaros. vakarā tikos ar Freju Līnu (brīvprātīgo no Zviedrijas; tagad strādā Oslo) un Jozefīni (brīvprātīgo no Vācijas), kas bija atbraukusi ciemos no sava projektā Šēnā (2 stundu brauciens uz dienvidiem no Oslo). gatavojām dārzeņu sušī un ēdām tos ar dakšām, jo es biju aizmirsusi iegādāt irbulīšus. varu tagad drošu sirdi apgalvot, ka burkānu suši ir laba un garda ideja!
Freja Līna un Jozefīne ar saviem dzimšanas dienas baloniem
Viktorija un mūsu super suši5dienu sāku ofisā ar atskaišu gatavošanu pirmdienas sapulcei. tuprmāko dienas daļu pavadīju IKO, kopējot, kopējot un vēlreiz kopēot un pēc tam visu sakopēto liekot semināriem paredzētajās mapēs. par to es kā pateicību saņēmu veselu paciņu atomobīļkonfektes, kas tobrīd bija arī manas pusdienas/ vakariņas, jo bija jāsteidzas uz bezmaksas filmu Sykt lykkelig Filmu mājā. steidzos laikam es vienīgā, jo gan Viktorija (jāpiemin, ka mūsu attiecības šobrīd ir ļoti labas), gan Jozefīne, gan Jūlija kavēja, he he.
aa, un vēl 5dien es paspēju (jā, kaut kā dīvainā kārtā visai tai aizņemtībai pa vidu) izbaudīt savu pirmo pavasara soliņa + grāmatas momentu. kā Jūlija raksta:
it's spring in za town
(pavasaris ir pilsētā).
lasu 50.gados no kāda angļu skatpunkta sarakstītu ieteikumu grāmatu ceļotājiem Norvēģijā par šejiniešu ieražām, tradīcijām utt. nu, ziniet, jāsaka, ka 60 gadus atpakaļ Norvēģijā VISS BIJA PILNĪGI CITĀDĀK. un gluži vai pat otrādi. vienīgi viens joprojām ir spēkā: viņi dzer daudz kafiju!
lasu 50.gados no kāda angļu skatpunkta sarakstītu ieteikumu grāmatu ceļotājiem Norvēģijā par šejiniešu ieražām, tradīcijām utt. nu, ziniet, jāsaka, ka 60 gadus atpakaļ Norvēģijā VISS BIJA PILNĪGI CITĀDĀK. un gluži vai pat otrādi. vienīgi viens joprojām ir spēkā: viņi dzer daudz kafiju!
Annas siltumnīcas iedvesmota, esmu sākusi audzēt lokus, lai starp manām 4 baltajām sienām ienāktu vairāk pavasara. neviens loks vēl nav izdīdzis no šī ķīniešu sīploņa.
mans audziņš
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru