3. diena tikai sākusies, tāpēc pagaidām vēl nav daudz stāstāmā. toties ir 2 sajūtas/atskārsmes/pārdomu motīvi, kas manam prātam neliek mieru:
1. pirms došanās uz konferenci viens no maniem uzdevumiem daudzu citu vidū bija sagatavot konferences vadītāju jakas - pieguludināt Kateketforeningen uzšuves. tapēc kādā iepriekšējās nedēļas pēcpusdienā devos no ofisa mājās ar diviem milzu maisiem, kas pilni ar jakām. apjautu, ka man kauns. vienīgā doma bija: ātrāk nokļūt pazemē, kur metro, lai cilvēki mani neredz un nedomā, ka es esmu tādus apģērbu daudzumus sapirkusi. lai arī Oslo ir pilsēta, kas noteikti domāta iepirkumiem. visi veikalu skatlogi izskatās nepārspējami kārdinoši un aicinoši.
2. ierasts, ka plāni tuvākai un tālākai nākoteni sniedz zināmu drošības un miera sajūtu. labi iet skolā, jo zini, ka 12 gadus nenāksies nodarbināt savu prātu ar domu: ko darīt tālāk? labi studēt, jo šo pašu nodarbi var atlikt vēl uz 3-... gadiem. bet ko pēc tam? labi kļūt par brīvprātīgo, heh. nenoliegšu, ka šī doma bija viens no iemesliem par labu manai izvēlei uzsākt EVS. un tagad, kad projekti pamzām iet uz beigām, dzirdu apkārt satrauktas balsis: nezinu, ko darīt; esmu galīgi apjucis/apjukusi. manī savukārt stresu rada tas, ka zinu, ko darīšu. ne tikai tādēļ, ka tas būs viens no lielākajiem līdz šim piedzīvotajiem izaicinājumiem, bet arī tādēļ, ka uz plāniem tomēr nevar paļauties un cilvēkiem IR vēlme/kārdinājums pieķerties tiem 100%, radot iluzoru drošības sajūtu. BET KO DARĪT, JA KAUT KAS NOIET GREIZI UN PLĀNI NEPIEPILDĀS? ko darīt, kad visas nākotnes gaisa pilis sabrūk? lūk, tad, manuprāt, ir bedre. jāsāk no nulles. bezplānu dzīve sniedz neizmērojamu brīvību un līdz ar to arī miera sajūtu, jo nekas nevar noiet greizi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru