kas Annijai soma?

sorit bija tik, tik gruti izlist no siltas segapaksas. esmu nogriezusi sava istaba apkuri zem 20 gradiem 0 citadi nav gaisa. tapec tagad tur valda neliels aukstums. bet par gaisu runajot, dosos sodien uz kalniem elpot svaigu gaisu! kopa ar Hauketo kateketu Danielu (tas ir katekets no Kamerunas, pie kura speleju bungas) un daudziem berniem un jauniesiem pulkst. 2os kapsim autobusa un brauksim uz Bjorli, kas atrodas 5-6 stundu brauciena attaluma uz ziemelrietumiem no Oslo. pavadisu tur 5 dienas Lieldienu nometne (toretiski slepjot, heh).

ja, ta nu saku savu ritu ar celasomas sakartosanu:

• zabaki
• bikses
• cimdi un cepure
• palags un segas parvalks (vietas taupibas nolukos izlemu turpmakas 5 dienas iztikt bez spilvena)
• Bibele
• zviedru knekkebrød ar danu sieru + banani un apelsini celam
• kriminalromans

ja, kriminalromans pieder pie vienas no norvegu Lieldienu tradicijam. visi brauc uz savam kalnu budinam un vai nu lasa, vai skatas pa TV aizraujosus noziegumus. es esmu izvelejusies Norvegija popularako autoru Gunnar Staalesen un attiecigi ari izmekletaju "Varg Veum". saja laika ne tikai partikas veikalus pilda Lieldienu sokolades un marcipana olas, bet ari gramatu veikalu plauktus pilda nocenoti svetku kriminalromani. Eastern crime (Påske krim) laikam jau kluvis par kulturcitatu Norvegija.

• dazas drebes
• termoss
  
• vel viena gramata (The Book Thief) gadijumam, ja noziegumi Bergena mani neaizraus, heh.

jauku Jums nedelas nogali, milie!

kas Annijai vēderā?

izdomāju, ka jāsniedz neliels ilustratīvs materiāls maniem ēšanas paradumiem, lai nomierinātu mammas satraukto sirdi, jo viņa vienmēr par to apjautājas, kad runājamies. laikam būšu pamatīgi iebiedējusi, he. (tas vienkārši bija grūtāks mēnesis. un tagad Oslo arī vairs nav tik daudz aizraujošu koncertu, tā kā mēneša beigās nedzīvoju uz rīsiem vien, kā tas bija sākumā.) viss labi - es ēdu labi! paldies. nuuuu ja neskaita picu un šokolādi šo 2dien, ko apēdu brokastīs, kad pamodos 6os no rīta un nespēju vairs iemigt. kā arī faktu, ka pārlieku daudz dzeru kafiju. visur un visos iespējamos veidos. ceru, ka Dānijā kafijas nebūs!

bet citādi tiešām ir labi. es pat (sev neaptverāmā veidā) esmu atstājusi iespaidu uz Jozefīni, ka ēdu ļoti veselīgi, heh.

vēl arī liels prieks pēdējā laikā par ēdiena krāsām. ļoti skaistas un pavasarīgas!

tagad Oslo mango un vīnogu laiks. katru dienu nosukāju vismaz vienu (mango vai paciņu vīnogu).

tā apmēram izskatās mans iepirkumu somas saturs.

turpinu garšot līdz šim negaršotas lietas.

un ar to reizēm izgāžos. šis super skaistais pirkums izrādījās visnotaļ neveiksmīgs, jo augs, kura nosaukumu vairs neatceros, garšoja pēc vērmelēm. taisnības labad jāatzīst, ka pārdevēja mani brīdināja. tā nu pēc degustācijas laimīgi aizmirsu burciņu Steinšērā pie Stefana un Mariču.

rīsu nūdeles ar rukolu, papriku un tunci.

griķu plācenīšu ar cukīni, spinātu, saldā kartupeļa salātiem un fetas sieru.

kartpeļu-ķirbja sacepums ar ķimenēm + gurķis un salātlapas.

un vēl viens "vēl", ja jau minēju mammu, tad man jāteic arī, ka mums šovakar bija dievīga saruna Skaipā. mana mamma ir burvīga! ja nu kādam par to bija šaubas.

ko es sodien esmu izdarijusi darba??

(hronologiska seciba)

• uzvarijusi 5 kannas ar kafiju
• uzvarijusi 3 kannas ar karstu udeni tejai/kakao
• saklajusi galdu sapules brokastu dalai
• aizgajusi uz staciju satikt Eviju pec vinas nedelas nogales Sveice
• novakusi galdu pec brokastim
• izdzerusi tasi kafijas, stavot uz terases un baudot pavasara sauli
• atbildejusi uz paris e-pastiem
  
• nolakojusi sarkanus roku nagus
• pavadijusi daudz, daudz laika Feisbuka
• lasijusi daudz par Afriku un DHR projektiem
• pavadijusi daudz laika domas par to, ko nozime but pasam sev un justies piepilditam, neatkarigi no citiem

• staigajusi pa ofisu basam kajam un sedejusi Haralda ertaja kresla

• izdzerusi daudz kafijas, apelsinu sulas un apedusi daudz sokolades
• apedusi nedaudz picas
• aprunajusies ar kolegi no Moldes (kurs vienmer nesa aditas jakas!) norvegu valoda
• nodomajusi, ka musu apkopejs ir divains/parak draudzigs
• klausijusies Piano Magic
  
• uzzimejusi zirgu
  
• noskatijusies pedejo Californication sis sezonas seriju
• nolakojusi sarkanus kaju nagus

• uzrakstijusi so ierakstu

es nesudzos - man ir bijusi jauka diena.

laiska 6diena nomodā

pulkstens rāda 10:58. man vajadzētu čučēt saldā miedziņā, jo pirms pamošanās 8:10, lai pabrokastotu kopā un aizvadītu jauko Jozefīni

Jozefīne šorīt pirms prombraukšanas

uz vilcienu, pie miedziņa tiku tikai 3 stundu garumā. un tā ir pagājusi visa mana nedēļa ar apm 4 stundu miegu diennakts tumšajā laikā. atkal sākušies darbi un nodarbes, kas pēc 2 ļoti laiskajām nedēļām ārpus Oslo sniedz gandarījumu.

sēžu, saritinājusies segās, klausos Olafūru un, malkodama kafiju (neprāta lēmums), lasu citu Norvēģijā apmetušos ļaužu blogus, kas man lika sagribēt ieskricelēt ko arī šeit.

pēdējo 2 nedēļu laikā noticis daudz, par ko gribējies Jums pastāstīt un ar Jums dalīties. nu tad varbūt sākšu hronoloģiskā secībā, ja mana atmiņa mani diži nevils.

šķiet, ka apstājos pie brauciena uz Steinšēru. tur nu es dzīvoju pie 2 citiem EVS brīvprātīgajiem - Stefana no Vācijas (esmu, šķiet, viņu jau iepriekš minējusi. viņš ir viens no tiem brīvprātīgajiem, ar kuru, pārmijot pirmos pāris vārdus, mums jau uzreiz izveidojās izteikti laba saskaņa.

labi, te nu man vajadzētu ievietot papildus iekavas sekojošajai vaļsirdīgajai atkāpei:

divas lietas, kas man, šeit Norvēģijā esot, ir pavisam jaunas un neierastas, ir tādas, ka:

1. esmu šī pusgada laikā satikusi vairāk cilvēku, ar kuriem, kopā esot, rodas sajūta, ka pazīstam viens otru jau gadiem (dorši vien esat šim apgalvojumam manā blogā vairākkārt jau uzdūrušies), nekā pirms tam visu manu 23 nodzīvoto gadu garumā. varbūt šis arī ir nedaudz tāds kā CouchSurfing/miršanas moments - nav garantiju, ka šos cilvēkus vēl kādreiz mūžā satikšu, tāpēc laiks netiek lieki tērēts triviālām lietām, bet visi metas jau tā visnotaļ pamatīgi tajās attiecībās iekšā un ir salīdzinoši atklāti viens pret otru (vismaz man tieši šādus cilvēkus laimējies sastapt). un, no tiesas, būt atklātam ir daudz vienkāršāk.

īsti neatceros, vai esmu iepriekš minējusi Fredu. puisi, ar kuru tikai vienu vakaru tikāmies, lai kopā uzēstu picu un iemalkotu vīnu. šķet, ka sarunās pavadījām kādas 8 stundas un uzzinājām viens par otru šo to, ko pat daži tuvākie nezina par mums. iekšēji nespēju beigt brīnīties par viņa un arī pati par savu drosmi būt tik atklātiem.

2. jau pirmajās sekundēs spēju visnotaļ nekļūdīgi pateikt, vai pretī stāvošais un iepriekš nepazītais cilvēks mani interesē (līdzīgi kā ar skaņdarbiem - man nav nepieciešama vairākkārtēja to noklausīšanās, lai zinātu, vai nākotnē vēlēšos tos klausīties atkārtoti). agrāk mana intuīcijā attiecībā uz cilvēkiem bija, ui, drīzāk nebija nekā bija.

ar šo arī beigšu lielo dubulatkāpi un turpināšu ar 2. brīvprātīgās vārdu), Mariču no Francijas (viņa nāk no Francijas baskiem, tādēļ tāds vārds.). Steinšērā es iepazinos ar Haralda bijušo kolēģi Bjornu Gunāru, kurš attiecīgi ir Mariču un Stefana boss. dievīga humora izjūta! bet laikam, atstāstot Jums šos jokus, tie zaudētu lielāko daļu sava lieliskuma.

darba, līdzīgi kā Trondheimā, tur nepavisam nebija daudz. tāpēc mēs bijām slinki, nekur negājām, daudz slaistojāmies uz dīvāna un daudz ēdām.

Stefans, veicot ledusskapja izlūka pienākumus

iepirkumu saraksts, ar kuru viņš nāca klajā, un karija rīsu recepte. nom nom!

pa vidam tam visam piepalīdzējām pie mūzikla veidošanas. mūzikli ir Steinšēras vairākgadēja tradīcija. visi Steinšērā dzīvojošie 10 klasnieki ņem tajos dalību. uzvesti tiek 3 dažādi mūzikli (šogad: We Will Rock You, Dream Girls un Chicago). kamēr Stefans darbojās ap skaņas un gaismas pulti, mēs ar Mariču izklaidējāmies (un reizēm arī visnotaļ garlaikojāmies, jo norvēģu jaunieši paši ir ļoti apķērīgi, spējīgi un protoši) gērbtuvēs, kur Dream Girls mūziklam mēģinājām vairākus baltādainus jauniešus pārvērst tumšādainos.

Mariču darbībā

es nespēju beigt pie sevis ķiķināt, kad viena no meitenēm jau grimmā un parūkā, sadomāja uzkost banānu. diemžēl bilde no šī notikuma man saglabājusies vien telefonā.

rezēm piepalīdzējām arī netiklajām Chicago meitenēm ar grimmu.

kopumā mūzikli man šķita ļoti iespaidīgi un advancēti priekš vienkāršas vidusskolas, jo tajos tika ļoti daudz investēts: tērpi, grimms, mūzika, horeogrāfa, mūziklas skolotāju un aktieru palīdzība utt.

dažas no meitenēm šo lietu uztvēra ļoti nopietni, jo pēc pirmās izrādes (3 dienu laikā visi mūzikli tika izrādīti 5 x) dažu meiteņu brūnā grimma klātajās sejās bija redzemas baltas līnijas, ko atstājušas asaras.

6dien mēs gājām spēlēt bumbu sniegā kopā ar jauniešiem no bēgļu patversmes. tā bija viena no manām mīļākajām nodarbēm Steinšērā. vakarpusē jau devos atpakaļ uz Trondheimu, kur pie jau minētā Seta tika rīkots spēļu vakars. spēlējām 3 dažādas spēles, kuras iepriekš nekad nebiju redzējusi (uhh, viņam pieder plaša un izcila kolekcija - viena no retajām lietām, kas viņam tiešām arī pieder): prusaku pokeru, pandēmiju un Londonas metro.

tā kā prusaku pokera noteikumi bija pieejami vienīgi čehu valodā, viens no vācu puišiem deva tos lasīt man. šis nu ir viens no stereotipiem, ar kuru man šeit bieži jāsaskarās - latviešu valoda esot slāvu izcelsmes. es jūtos sniegusi gana lielu ieguldījumu šī stereotipa kliedēšanā.

nākošā spēle bija pandēmija, kuras galvenā ideja ir apkarot slimības, kas izplatās visā pasaulē, neļauj tām attīstīties līdz epidēmijas vai pandēmijas līmenim. lai to panāktu, visiem spēlētājiem ir jāsadarbojas. mēs spēlējām 3 reizes, no kurām arī visas zaudējām.

lai arī nākošā spēle bija par individuālu uzvaru, šķiet, ka sadarbošanās un atbalsta gars mūsos bija dziļi iemitinājies. tā nu mēs palīdzējām viens otram nākt klajā ar pēc iespējas labāku maršrutu, lai noplenūtu pēc iespējas vairāk puktu. rezultātā neviens neuzvarēja, he.

spēlējām līdz 3:30 naktī. atzīšos, ka vienā brīdī manas smadenes vienkārši atteica.

spēlēm sekoja kārtējais burvīgais kaučsērfinga moments - runājāmies ar Setu un smējāmies par mākslu, šķirstot kādu grāmatu, līdz uzausa gaisma.

tad nu sekoja mans leģendārais brauciens kopā ar Haraldu atpakaļ uz Oslo, kura laikā redzējām alni. nepaspēju nofotogrāfēt. bet smuks viņš bija! atlikušās stundas brauciena laikā es, protams, gulēju. pamodos ar sāpošu kaklu.

1diena sākās ar ļoti pavasarīgu norvēģu maltīti - svaigu maizi un garnelēm.


kam sekoja traka 2diena Konerūdā (Drammenē), jo visi pieaugušie, kuriem jāpieskata bērni, bija kaut kur izgaisuši savās svarīgajās nodarbēs. tā nu divi puikas paspēja sakauties. mierināju raudošo un centos otru savā superīgajā norvēģu valodā pierunāt atvainoties viņam. protams, man tas neizdevās un es to ļoti ņēmu pie sirds. bet vēlāk viena no meitenēm vādā Martine man uzdavināja pašzīmētu kartiņu ar tekstu:

Du er snill og
grei den som
staar i mot er en
digger idiot

(brīvā tulkojumā: Tu esi jauka un lieliska, jo stājies pretī lielam idiotam)

tā nu mana neizdevusies diena beigās šķita varenizdevusies. (šķiet, ka vajadzēs izveidot atsevišķu ierakstu, kas tiktu veltīts visu man davināto kartiņu publicēšanai. ir jau neliela kolekcija izveidojusies.)

2dien visār darbā pavadīju gandrīz stundu ilgāk kā parasti, jo vienkārši trūka darba roku. un tā kā bērniem ļoti patīk ar krāsām darboties, man pēc tam nācās ilgi un pamatīgi berzt galdu, lai atmazgātu krāsas pēc dažu hiperaktīvajām mākslinieciskajām izpausmēm.

3dien man griezās vēders jau no paša rīta, jo beidzot bija pienākusi mana kārta sagatavot nelielu "lekciju" (šoreiz par tēmu "Egoisms un dalīšanās". vai būtu lieki piebilst, ka man tas bija jādara norvēģu valodā?) bērniem Hauketo draudzē, kur Daniela vadībā dziedam un spēlējam bungas. saņēmu ļoti daudz skeptisku/ garlaikotu/ samulsušu skatu, un, kad mēģināju par to pajokot, pat to izdarīju gramatiski nepareizi, he. tā nu ar nokārtu snuķi un karstošiem vaigiem devos ieņemt savu vietu bērnu vidū, lai uzklausītu, kas Danielam sakāms, kad viens no puišiem (laikam līdzjūtības vadīts) teica, ka man tomēr labi izdevies. un jau atkal, dienai nozlēdzoties, viss šķiet jauki un saulaini.

pa ceļam uz Hauketo

un pavisam vēlā vakarā sekoja mana pirmā pavasara naksnīgā un SILTĀ pastaiga pa pilsētu kopā ar Eviju, kafiju un šokolādi (Ziemassvētku šokolādei un marcipānam veikalos šobrīd milzu atlade!).



jau kuro reizi, pavadot Eviju atpakaļ uz vilcienu, asaras saskrien acīs. es tiešām nespēju izturēt tās mūžīgās atvadas. bet laikam tās vienkārši kļūs par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu tuvāko 2 gadu laikā, pie kuras jāpierod, - esmu saņēmusi apstiprinājumu savam Dānijas/ Āfrikas projektam. ak, draugi, mamma, maasa un brāli! es Jūs mīlu un man Jūsu pietrūkst, un es negribu par to visu domāt, tāpēc es ļaušu tam vienkārši būt un ritēt savu gaitu.

4dienu pavadīju kopā ar bēbīšiem Babysang ietvaros. vakarā tikos ar Freju Līnu (brīvprātīgo no Zviedrijas; tagad strādā Oslo) un Jozefīni (brīvprātīgo no Vācijas), kas bija atbraukusi ciemos no sava projektā Šēnā (2 stundu brauciens uz dienvidiem no Oslo). gatavojām dārzeņu sušī un ēdām tos ar dakšām, jo es biju aizmirsusi iegādāt irbulīšus. varu tagad drošu sirdi apgalvot, ka burkānu suši ir laba un garda ideja!

Freja Līna un Jozefīne ar saviem dzimšanas dienas baloniem

Viktorija un mūsu super suši

5dienu sāku ofisā ar atskaišu gatavošanu pirmdienas sapulcei. tuprmāko dienas daļu pavadīju IKO, kopējot, kopējot un vēlreiz kopēot un pēc tam visu sakopēto liekot semināriem paredzētajās mapēs. par to es kā pateicību saņēmu veselu paciņu atomobīļkonfektes, kas tobrīd bija arī manas pusdienas/ vakariņas, jo bija jāsteidzas uz bezmaksas filmu Sykt lykkelig Filmu mājā. steidzos laikam es vienīgā, jo gan Viktorija (jāpiemin, ka mūsu attiecības šobrīd ir ļoti labas), gan Jozefīne, gan Jūlija kavēja, he he.

aa, un vēl 5dien es paspēju (jā, kaut kā dīvainā kārtā visai tai aizņemtībai pa vidu) izbaudīt savu pirmo pavasara soliņa + grāmatas momentu. kā Jūlija raksta:

it's spring in za town

(pavasaris ir pilsētā).

lasu 50.gados no kāda angļu skatpunkta sarakstītu ieteikumu grāmatu ceļotājiem Norvēģijā par šejiniešu ieražām, tradīcijām utt. nu, ziniet, jāsaka, ka 60 gadus atpakaļ Norvēģijā VISS BIJA PILNĪGI CITĀDĀK. un gluži vai pat otrādi. vienīgi viens joprojām ir spēkā: viņi dzer daudz kafiju!

Annas siltumnīcas iedvesmota, esmu sākusi audzēt lokus, lai starp manām 4 baltajām sienām ienāktu vairāk pavasara. neviens loks vēl nav izdīdzis no šī ķīniešu sīploņa.

mans audziņš

ceļā uz Steinšēru

1diena, pulkstens 13:30. braucu tagad vilcienā no Trondheimas un Steinšēru. braucu garām visām skaistajām vietām, kur iet un būts, garām visām skaistajām lietām, kas redzētas. 2 stundas vilcienā. brauciens, ko gaidu. lai arī pašu prombraukšanu nemaz negaidīju. jā, par spīti tam, cik ļoti man sāumā uz šjeini nemaz negribēās braukt. bet, kā jau esmu teikusi un rakstījusi, man tiešām palaimējās jau pirmajās dienās īstajā vidē nokļūt. Ilze vaicāja, kas ir tā īstā vide. nu tad, lūk, nedaudz par to.

Svartlamon sauc šo Trondheimas daļu. tikko pabraucu garām tās zaļām un sarkanām koka mājiņām, kuru pagalmos saslieti riteņi pret žogiem un māju sienām, ābeļzaros sakārtas vēja stabules, bet no logiem skats uz fjordu paveras. šajās mājiņās mitinās jaunieši, kas tās skvotveidīgi pārņēmuši. skvotveidīgi tāpēc, ka viņi maksā īri (kam tieši es nezinu). no īres iegūtie līdzekļi tiek izlietoti māju uzturēšanai, jo tās ir ļoti senas. tā nu viņi visi tur dzīvo: tsavdabīgā komūnā, ēkās, kuras, draud sabruk uz viņu galvām, ja par tām pienācīgi nerūpētos, sarūsējušām un tekošām dušām (katru reizi, kad kāds ejot dušā, kāds cits svaukārt no apakšējā stāvā esošā veiklaiņa skrien augšā sūdzēties, ka no griestiem atkal ūdens tek).

(ļoti skaists un saulains skats aiz loga šobrīd: fjords, sniegotas virsotnes, zvejnieku laivas, sarkanas bojas zilajā ūdenī un krāsainas koka mājiņas, izrindojušās gar krasta līniju.)

šis gan ir nedaudz cits skats, bet arī aiz loga kādā brīdī

veikaliņā tiek pārdota dažāda uzziņu literatūra, pārsvarā ar mūziku saistīta, piem., DIY rokasgrāmata „Kā kļūt par mūziķi“, un mūzikas ieraksti. darbinieki tur ir brīvprātīgie, tātad visa nopelnītā naudiņa 100% tiek atdota atpakaļ autoriem.

blakus veikaliņam atrodas jau minētā tautas virtuve, kurā katru 2dienu tiek gatavotas bezmaksas vakariņas. es nu vislaik domāju, kur un kā viņi tiek pie produktiem. pavisam vienkārši – dumpster diving (tiešā tulk. atkritumlīšana. lai nomierinātu mammas sirdi, paskaidrošu, ka šī arkritumlīšana notiek konteineros pie lielveikaliem, kur dienas beigās tiek izmesta nepārdotā pārtika, tāpēc nav nekas pretīgs un bīstams). gaidot vilcienu, apēdu pēdējo ābolu, kas no 2dienas vakariņām bija somā palicis.

ne tikai šīs mājiņas, veikaliņš un virtuve ir daļa no Svartlamon iedzīvotāju dzīves. tai pieder arī kultūras centrs UFFA, kas sākotnēji bijis bērnudārzs, bet ar laiku jaunieši tajā izveidojuši skvotu un tālāk arī koncertvietu, veģetāro virtuvi utt. tā kā arī šī ēka bijusi no koka, tā nesen nodgusi. koncerts, uz kuru 5dien ar Vašeku un Elīnu gājām, tika rīkots ar mērķi ievākt līdzekļus UFFA atjaunošanai. tādēļ festivālā uzstājās apmēram 10 dažādas vietējās grupas, kas man lika sajusties kā 15 gados. Dominic (laikam varētu nodēvēt par post-hardcore) un Daily Hum (kaut kas uz ska pusi) bija patīkami klausīties. GODS (pēc norvēģu izrunas: guc), hip-hop apvienība, arī labi gāja pie sirds.

attiecīgi pancīga bilde

uznāca miedziņš. laikam jānosnaužas ar skaisti kalnoto ainavu otrpus vilciena logam.

aurora b..

3 reizes varat minēt, ko es šonakt, kopā ar Vašeku soļojot mājās no koncerta, redzēju. mh, ZIEMEĻBLĀZMU!!!! neaprakstāmi! cik ātri viņa mainās - gan krāsās, gan formās. brīžiem vispār izzūd, tad atkal parādās. šķita, ka stundām varētu tur vienkārši stāvēt un vērot debesis.

te nu viņa ir.

zviedru valoda

kad ar Setu pie zupas un augļu salātiem runājāmies par norvēģu valodas apguvi, Sets minēja, ka pirmā mēneša laikā universitātē kāds vieslektors esot nācis no Zviedrijas un Sets nemaz neesot pamanījis, ka viņš zviedriski runājot. vislaik esot domājis, ka tas vien kāds norvēģu valodas dialekts.

nu man šodien bija līdzigi. runājos ar kādu kundzi un tikai vēlāk uzzināju, ka viņa, izrādās, ir no Zviedrijas uz konferenci atbraukusi.

tā nu sadomāju pārbaudīt savas uztveres un sapratnes spējas, klausoties kādu zviedru grupu, ko 2 gadus neesmu klausījusies. klausos un saprotu! brīnumaini!

vēl šodien redzēju kārtējo no skaistākajām lietām pasaulē. biju Nidaros katedrāles Sv Olafa kapellā, kur kurš katrs tāpat vien iekšā netiek. kapella atrodas 2. stāvā un uz to jādodas pa šaurām, šaurām trepēm un šauriem, tumšiem gaiteņiem. pieliecot galvu, nonācu tumšā telpā. galvu paceļot, manām acīm pavērās neskaitāmas krāsas, saules gaismas apmirdzētas, - kapellā izveidotas brīnumskaistas vitrāžas, kuru efekts ir neaprakstāms (autors Oddmund Kristiansen). iedomājies tumšu, tumšu telpu akmens sienām, kur vienīgais gaismas avots ir dzirdi zils, violets, sarkans un zaļš dažnedažādos toņos.

kad kāpām atkal lejā, katedrālē mēģinājumu sāka meiteņu koris. tirpiņas un skudriņas.

pulkstens jau 1 naktī, bet es vēl gribu pabeigt savus jaunos svārkus šūt, lai rīt uz koncertu varu sapucēties, he he. iesim kaut kādas vietējas Trondheimas hard-core grupas klausīties (laikam pārdevējam no Tiger būs bijusi taisnība par to 7 gadu ciklu - ik pēc 7 gadiem cilvēks atgriežoties pie tās pašas mūzikas).