cik labi atkal būt apritē! jāatzīst, ka man ir bijis laiks, bet ne gribēšana šeit kaut ko rakstīt. nē, ja pavisam godīgi, tad gribēšana arī ir bijusi, tikai tā ātri pāriet, ja dators ar interneta pieslēgumu īstajā brīdī nav pa rokai. un šāds īstais brīdis ilgi, ilgi nav gadījies manā ceļā.
vēl sevis attaisnošanas nolūkos minēšu, ka man soma stāv klade ar iesāktām vēstulēm (roku rakstītām, jā) vairākiem no Jums, kuras tā arī neesmu pabeigusi un neesmu nosūtījusi. vai es varu tikt sveikā cauri ar teikumu – galvenais taču ir labais nodoms?
sākšu tad nedaudz ar šodienu. daudz labi darbiņi padarīti, kas pretēji vakardienas ilgajai gulēšanai un nekā nedarīšanai, sniedz zināmu gandarījumu. ja neskaita sālīto riekstu pārēšanos pie kafijas darbā. laikam nav tas prātīgākais savienojums. bet tātad:
-biju ofisā un paveicu to mazo mazumiņu, kas bija paveicams (respektīvi, nosūtīju kādus 3 e-pastus un atvēru vairākas vēstules);
-pieteicu filmu „Little Miss Sunshine“ Cinemateket izsludinātajam konkursam. tur tātad bija jāuzraksa pamatojums jebkurai filmai, kāpēc vasarā Cinemateket vajadzētu to rādīt. uzvarētājs, protams, tiek pie sevis izvēlētās filmas izrādīšanas + var līdzi bez maksas ņemt 50 draugus.
-rīt, stundu pirms atbraukšanas, sarunāju tikšanos Oslo dzīvinieku patversmē, kur ceru piestrādāt kā brīvprātīgais, jo man tik ārprātīgi ļoti pietrūkst dzīvnieku klātbūtnes! to laikam juta mūsu mājas kaķis, jo šodien neskrēja no manis prom un pat ļāva pakasīt sev vēderu.
-izpētīju grāmatnīcā pieejamo karšu piedāvājumu, jo plānoju braucienu uz Lofotu salām jūnija beigās, uzreiz pēc atgriešanās no Latvijas. tā kā Evija braucienā līdzi netiks, cenšos kaut ko saplānot ar Stefanu, kā arī uzrastīju vienai zvieru meitenei no Gēteburgas, kura izteikusi vēlmi stopēt uz Lofotiem. stopēšana gan varētu pamatīgi ieilgt, jo kalnainajos apvidos ceļi ir īpaši šauri un līkumoti, tāpēc ar auto ātrāk kā 40-50 km/h uz priekšu nevar tikt. bet nu es ceru, ka Haralds Turcijā, kur uz vasaru pieteicies strādāt seamens church, būs laimīgs un līdz ar to viņam būs viena alga, ko mēs ar Viktoriju šeit Oslo (vai kaut kur citur, heh) daram.
-turpat iemetu acī arī Lonely Planet „Baltic Phrasebook“, jo tā vienkārši patrāpījās manā ceļā, un ritīgi nosmējos par to, kā tur piefiksēta latviešu valodas izruna (kaut kur pa vidu, starp igauņu un lietuviešu valodām, atrodama latviešu valoda), piem., pavasaris ir puh-vuh-suh-ris. nu kā var būt kaut kas tik jaukskanīgs kā puhvuhsuhris???
-nopirku jaunas autiņas. kaut kādas ar papildus basniem. hah, kad uzliku 1. reizi, piedzīvoju pamatīgu skaņas šoku. bet patīkamu. heh.
un šovakar mani gaida vēl daži prieciņi:
-iesim ar Freju Līnu uz brīvdabas kino. kāds no Jums ir bijis? es emu iepriekš tikai 1. reizi bijusi, tas bija Disledorfā kopā ar Kristianu. skātījāmies „Into The Wild“. perfekts vakars. tikai šoreiz es paņemšu līdzi pledu.
-Turbjorns ir atpakaļ no sava trakā Āzijas brauciena. viņš pabijis Ķīnā, braucis ar Transsibīrijas ekspresi un atrakstījis man no Maskavas. neesam tikušiem kādu mēnesi, šovkar beidzot tiksimies.
-ooo, tikko saņēmu arī zvanu no Frejas ar lielisku uzaicinājumu vakariņās:
„čau! es tagad esmu pārtikas veikalā un iegādājos visādas super gardas lietas. vēlies nākt uz vakariņām?“
man laikam biežāk pašai šādus telefonzvanus vajadzētu veikt.
jā, un rīt tad jau mamma būs ciemos! gaidu, gaidu, gaidu! iesim vakarā uz baletu „Romeo un Džuljeta“, kas notiks uz galvenās skatuves. tātad redzēsim vēl vienu no Oslo operas integrētajiem mākslas darbiem – Pae White veidoto priekšskaru, kas izskatās kā milzu saburzīta follija un rada no tiesas trīsdimensionālu efektu, lai arī ir austs.
hmm, par vakardienu arī gribat kaut ko zināt? ai, vakar man bija raks besis uznācis. pamodod ap kādiem 10iem laikam. paēdu brokastis un sāku skatīties „Up“, bet kaut kur multfilmas vidū aizmigu un ar īsiem pārtraukumiem nogulēju līdz pulksten 6iem vakarā. pēc tam no sirds sūdzējos mamai, brālim un Sabīnei skaipā par to, cik ļoti man šeit viss ir apnicis. nu nav jau brīnums, ja ķipariņš visu dienu neko jēdzīgu nav izdarījis, ne? bet, kad ir besis, tad ir visgrūtāk saņemties uz kaut kā jēdzīga darīšanu.
iepriekšējā nedēļā gan es centos būt ļoti čakla - gāju uz visādiem pasākumiem, lai vienkārši nodarbinātu sevi un savu prātu. bet šonedēl pie sevis domāju: uz cik izstādes atklāšanām tad viens cilvēks var iet?
ko es labu redzēju pagājušajā nedēļā?
· pirmdienu iesākām ar Freju Līnu, ejot uz Atvērto Forumu KhiO (Oslo Mākslas augstskolā, kur parasti piekdienās arī ejam uz minēto Fredagsbaren izklaidēties). tur klausījāmies kāda zviedru (mh! es visu sapratu! nu, labi, lielāko daļu. secinājums – norvēģu un zviedru valoda izklausās kā viena valoda, lai arī rakstība atšķiras. interesantākais ir tas, ka ar dāņu valodu ir gluži pretēji – rakstība r bezgala līdzīga, bet izruna ir man nesaprotama.) mākslinieka lekciju par video mākslu un krievu mākslinieku apvienības „Shto delatj?“ lekciju par situāciju mākslā mūsidneu Krievijā un tās politisko aspektu. 2 citādi, kas palikuši atmiņā no abām lekcijām:
„Pieskaroties lietām, mēs apliecinam savu eksistenci.“
„Kur nav brīvības, tur nav mīlestības.“
foruma laikā dzima mana un Frejas Līnas ideja pēc iespējas biežāk iet uz pasākumiem, kur pieejams bezmaksas ēdiens, jo, kā jau zināms, Oslo ir dārgāka pilsēta pasaulē un mans maks to krietni jūt (lai arī, atzīšos, man ir izdevies šo to iekrāt, kas savukārt like atteikties no citām lietām, piemēram, es vairs neapmeklēju maksas koncertus, tāpēc tādus mūziķus kā Sufjan Stevens, Aphex Twin, Tricky vai Explosions In The Sky nākas laist gar degunu, kas ir labs treniņš Āfrikai, jo tur dzīvo mūziku man neredzēt kā savas ausis. grūti būs. bet tad es atkal iztēlojos, cik lielu baudu sniegs primais koncerts pēc Āfrikā pavadīta gada!). šoreiz tikām pie gardas karija-lēcu zupas.
· otrdien pēc Drammenes, kur ar bēnriem veidojām mūzikas instrumentus no ģipša un baloniem, gāju uz vācu ekspresionisma laika filmas „Nosferatu“ (1922) skati ar dzīvo pavadījumu norvēģu grupas River to Aintry izpildījumā, kas bija absolūti vareni!
tur bija mafini par brīvu, bet es jau biju saēdusies kūku, tāpēc šoreiz nekāds free food nesanāca. heh, bet jāatzīst, kas tas tiešām tāds kā azarts tagad izveidojies. gribās ļoti pamēģināt katru pirmdienu rīkotās „Brokastis kopā ar profesoru“, kur pie bezmaksas brokastīm var noklausīties lekciju un diskutēt par kādu konkrētu tēmu kopā ar kādu no Oslo Universitātes profesoriem. diemžēl šis pasākums iekrīt vienā laikā ar jogu.
· 3dien mēs ar Haraldu un Viktoriju lecām mašīnā un izlūkoperācijas nolūkos laidām uz Son, kas ir ciemats pie fjorda nepilnas stundas brauciena attālumā no Oslo. tur jūnija pirmajā pusē risināsies gandrīz nedēļu gara konference un mūsu organizācijas ģenerālsapulce. tagad mani galvenie pienākumi ofisā rī saistīti ar šo konferenci (dalībnieku reģistrēšana, informēšana, lidmašīnas biļešu rezervešana, informācijas materiālu pasūtīšana, rēķinu sastādīšna utt). spa viesnīca, kurā visi šie prieki būs pieejami, ir varensmalka. pusdienas, kuras tur baudījām arī 3dien, kā restorānā. patīkami, bet es kārtējo reizi pārliecinājos, ka tas īsti nav priekš manis, šī smalkā dzīve. man gribās uz laukiem, heh. bet laikam jau nedrīkst sūdzēties, ka man tiek dota iespēja dzīvot nedēļu absolūtā luksusā.
· 4dien ar Freju Linu devāmies uz diplomdarbu aizstāvēšanu mūzikas skolā NISS, kur varentalantīgi jaunieši vairāku grupu veidolā sniedza koncertu. pa ceļam uz mājām iegriezāmies skvotā Hausmania uz izstādes atklāšanu, kur iesildījām deju grīdu, kamēr pārējie apmeklētāji ar mums priecājās. saēdos mazas zefīra sēnītes.
· 5dien ar Jūliju apmeklējām Sound Tales koncertu Emanuela Vīgelanda mauzolejā. ļoti meditatīvs pasaules mūzikas koncerts ar daudz, daudz man nezināmiem instrumentiem. šis muzejs ir īpašs ar savu skaņu, jo, piem., koncerta laikā varēja dzirdēt pat to, kā blakussēdošais cilvēks norij siekalas (akustika un atbalss tur ir bezgala iespaidīgi). bet tur ir arī auksti! sedējām visi plediņos saritinājušies.
pēc koncerta aizdevos mājās pēc jakas, jo biju pārsalusi, un tad braucu apciemot Eviju viņas jaunajā darbā - kafejnīcā/bārā Pier 41, kas atrodas Lysaker Brugge, varensmalkā advokātu rajonā. tad nu šie sdvokāti tur nāk katru vakaru, neskatoties uz to, vai ir otrdiena vai piektdiena, un nodzer ap 60-80 latu vienā vakarā. bet savukārt priecājos ar bezmaksas kafiju un saldējumu, ar ko Evija mani tur lutina. ak, pie tādas dzīves viegli pierast!
tādas nu ir bijušas divas pēdējās nedēļas retrospektīvā.
kāpēc man ir besis?
1. ilgojos pēc Jums un mājām;
2. alkstu pēc vairāk darāmā darbā (kaut kā Haralds īsti neatbalsta manas un Viktorijas iniciatīvas padarīt mūsu ikdienu piepildītāku). sajūta tāda, ka no šī projekta jau esmu paņēmusi visu iespējamo un vairāk nekas jauns mani šeit negaida.
3. uz mirkli bija arī zudusi mērķa un jēgas sajūta saistībā ar visu lielo Dānijas-Āfrikas projektu. cilvēki man apkārt tik‘ runā par to, cik drosmīga es esmu. bet es pati nejūtos drosmīga, vien neapdomīga. bet tā jau es laikam dzīvē daru tās lietas – vienkārši sajūtu kādu stīgu, kādu strāvojumu un daru.
bet tagad atkal uzradusies jēgas sajūta! atkal atgriezusies vēlme uz turieni doties. godīgi sakot, šobrīd pat nevaru sagaidīt. esmu patīkami satraukta. liels nopelns šajā atgūtajā degsmē ir Linnejai no Zviedrijas, ar kuru mani caur e-pastu iepazīstināja jau augstākminētais Kristians no Diseldorfas (vai kādas citas pasaules malas, kurā nu viņš šobrīd atrodas). es ar Kristianu iepazinos pirms kādiem 3 gadiem, kas biju Erasmusā, un viņš joprojām manās atmiņās palicis kā labākais CS hosts, kāds man viens bijis, jo kopā darījām daudz aizaujošanas lietas. tur piedzīvoju arī kārtējo no perfektajiem brīžiem: sēdēju šūpuļtīklā pie atvērta loga, pa kuru istabā spīdēja saule, un lasīju grāmatu par Boshu, kamēr Kristians gatavoja pusidenas un dziedāja līdz The Notwist.
Linneja ar Kristianu svukārt iepazinās sava Āzijas ceļojuma laikā pirms, ja nemaldos, 7 gadiem. secinājām, ka mums abām ar Kristianu ir līdzīgas attiecības – apmainamies tikai ar dažiem e-pastiem gadā, bet tie vienmēr ir ļoti patīkami, patiesa siltuma un intereses pilni. tā nu sēdējām pie glāzes ledus tējas un perinājām plānus, kā piedabūt Kristianu apciemot mūs abas Oslo.
jā, bet vairāk par pašu Linneja. viņa strādā sociālo darbu Oslo, bet viņas sapnis ir to darīt Āfrikā. līdzīgi, kā es esmu studējusi Vācijas kultūru, Linneja ir pabeigusi Āfrikas studijas Trondheimā. ai, nu īstais cilvēks īstajā brīdī! ar viņu runājot, atkal atriezās ticība lietām un iedvesma!
3dienas augstākais punkts savukārt bija zvans no Rutas. bet tas zvans būtu bijis jebkuras dienas augstākais punkts.
par ko es domāju pēdējā laikā?
· joprojām par ceļu. šoreiz vairāk par to, ka tas veicams vienatnē;
· par draudzību un pāra attiecībām un līdz ar to arī par brīvību, jo, manuprāt, tieši brīvība ir tā, kas atšķir draudzību no attiecībām;
· par brīvību plašākā kontekstā;
· par iekšējo tukšumu;
šeit neliela atkāpe. pāris nedēļas atpakaļ es jutos tā, ka man pieder viss. bet šī sajūta nesniedza gaidīto gandarījumu, kas man, protams, lika secināt, ka iekšējais tukšums nav piepildāms, kā arī sajūta, ka man ir viss, ir ļoti trausla un pārejoša. un atd es Ievas iedvesmota, sāku lasīt Krišnamurti*, kurš tā vienkārši paņēma un pateica, ka es to savu iekšējo tukšumu no tiesas nekad nepiepildīšu. hah, uzreiz palika vieglāk! viena bēda mazāk, par kuru uztraukties.
· par lietām, kas veido mūsu identitāti un to, cik identificēšanās ar kaut ko ir mums svarīga;
· par to, kā es vēlos veidot savu nākotni. pagaidām es vēlos, lai tā sastāvētu no ceļa, kas nekad nebeidzas. vēlos, lai man būtu tikai 1 soma ar visām lietām, kas man pieder, un tikai viena grāmata, kuru varētu vinemēr un visur ņemt līdzi un mūžīgi pārlasīt.
*Krišnamurti sakarā man ir arī cits stāsts, kuru pabeigšu stāstīt kādu citu dienu, jo tagad jāskrien uz vakariņām pie Frejas.
