kārtējā šodiena..

..kas nemaz nav izvērtusies kā "kārtējā".

esmu tagad Trondheimā, Nidaros svētceļnieku centrā, kur sēžu savā istabiņā un dzeru tēju. skats gan šoreiz nepaveras uz domu, bet gan uz pilsētas gaismiņām tumšajā Norvēģijās valkarā.

šodienu iesāku ar brokastīm, kuru laikā lasīju avīzi, uzzinot "Spēlmaņu balvas" (Spellemannsprisen) saņēmējus. spēlmaņi Norvēģija nav vis teātra aktieri kā Latvijā, bet gan mūziķi. no man zināmajiem māksliniekiem balvu ieguvuši:

Ingrid Olava - labākā izpildītājā, sieviete (2008. gada šis tituls tika piešķirts Susannai Sinforai, kura, balvu saņemot, teica, ka pirmkārt ir mūziķe, nevis sieviete. šogad viņa šī iemesla dēļ atteicās no minētās nominācijas. viņas izteikums izvērties jau lokālā jokā, tā, piemēram, "Eno" iesāk rakstu par PJ Harvey ar apakšvirsraktu: viņa vispirmām kārtām ir mūziķe, nevis politiķe.);


jau minētā Susanne Sundfør - labākā populārās mūzikas komponiste;


Kråkesølv - labākā popgrupa (norvēģu vidū īpaši iecienīta savu dzīv uzstāšanos dēļ, bet jo īpaši tādēl, ka dzied norvēģu valodā (un vēl piedevām dialektā));


Jaga Jazzist - atvērtajā klasē;


Elephant9 - džeza kategorijā.


pēc brokastīm ar Mortenu (manu jauno kolēģi šeit) kāpām lejā uz pagrabu kārtot tur noglabātās lietas (neko interesantu neatradu: daudz puķupodi, stikla pudeles, Ziemassvētku rotājumi, saplestas lampas, grilla šķīdums, spilveni un plastmasas eglīte). pēc tam devāmies iepirkties, bet pirms tam piestājām pie 87 gadus veca katoļu (šeit tas ir retums. piemēram, Olso ir tikai 1 katoļu baznīca, kas attiecīgi arī nosaukta Sv. Olafa vārdā) bīskapa Olafa Millera durvīm, lai nodotu viņam ielūgumu uz šīsnedēļas semināru, kurā viņš turēs runu par Sv. Olafu (vikingu un kristietības ieviesēju Norvēģijā, kurš, manā vecumā esot, jau valdīja pār lielāko daļu Norvēģijas). kad pienākums bija godam veikts un mēs jau devāmies prom, O. Millers man uzsauca (norvēģiski):

"Eu, tu, kas runā angliski! Es tev iedošu savu grāmatu angļu valodā!"

tā nu es dāvanā no paša autora (un lielākā Sv. Olafa pētnieka Norvēģijā) saņēmu viņa sacerējumu.

pa ceļam uz veikalu Mortens man stāstīja par reizi, kad bijis Latvijā. tur viņi apmeklējuši bērnu namu. dāvanā viņiem esot lūgts atvest 4 pārus liela izmēra kurpju, jo tur esot 4 puiši, kuriem lielas kājas, un, lai saudzētu apavus, ko tik grūti tādos izmēros dabūt, viņi vasarā staigājot basām kājām. norvēģi atveduši veslus 15 pārus! prieks puišu sejās bijis neizmērojams.

katru reizi, kad Mortens man ko tādu stāstīja, mēs ceļā vidū vienkārši apstājāmies, līdz stāsts bija pabeigts. mh, mūsu gājiens visnotaļ ieilga un atgādināja man pastaigu ar vecmāmiņu, he.

vēl no Mortena uzzināju, ka pagājušajā nedēļā Trondheima piedzīvojusi īstu krīzi. pirmajā rītā, kad gaisa temperatūra kāpusi un sasniegusi plusus, lija lietus, bet, tā kā zeme vēl bijusi ļoti auksta, tas uzreiz sasalis, veidojot pamatīgu ledus slāni uz ielām. tajā rītā slimnīca esot bijusi pilna; saskaitīti 87 kaulu lūzumi (vienā rītā!)!

vakarpusē, lai nebūtu jānosit laiks, skatoties seriālus (zinu, ka nepiespiestu sevi sākt šūt svārkus), izdomāju doties mācīties arābu valodu! mh, Jūs izlasījāt pareizi: ARĀBU VALODU. ierakstīju CouchSurfing Trondheimas domu biedru grupā vaicājumu, kur aiziet un ko apskatīt, šeit esot. kāda meitene ieteica apmeklēt šos bezmaksas kursus, kas tikai nesen sākušies. tā nu es iepazinos ar Josifu no Sudānas, kurš arī pildīja pasniedzēja-entuziasta lomu, Elīnu no šeitpatās, Miku no Zviedrijas, Žanu no Francijas un Marlīnu no kādas saliņas Norvēģijas Ziemeļos. mācijāmies alfabēta 1. daļu (dažas skaņas ir neiedomājamas un attiecīgi arī neizrunājamas!), skaitļus un vietniekvārdus. vēl tādus vārdiņus kā:

Algamaal - skaistums

alNass - cilvēki

alhkima - gudrība

alhadra - civilizācija

Alsafar - ceļošana

Alsaada - laime

alsmaa - debesis

tikāmies tajā sarkanajā mājiņā

pirms nodarbības man bija iespēja nedaudz aprunāties ar Josifu. pārsteidzošs cilvēks, kurš tic, ka arī vienam ir pa spēkam kaut ko mainīt šajā pasaulē. uz to arī virzīta visa viņa rīcība. hah, un viņš teica, ka, viņaprāt, 23 ir labākais vecums, jo tad esi pietiekami nobriedis, bet joprojām arī pietiekami jauns, lai darītu visu, ko vēlies. man ir vēl ~3 mēneši laika, lai darītu visu, ko vēlos! hehe.

rīt atkal visi tiksimies bezmaksas veģetārajā virtuvē, kur ne tikai ēdīsim, bet palīdzēsim arī sagatavot ēdienu.

par ceļu

šorītu iesāku ar atteikumu braukt Evijai līdzi uz Holmenkollenu skatīties Pasaules kausu slēpjlēkšanā vai kā nu to lietu sauc, jo vakar, piekrītot uzaicinājumam, biju piemisusi, ka man visas drēbes netīras, kas nu jāizmazgā pirms došanās uz Trondheimu un tālāk uz Steinšēru. būs tā neierasti atstāt Oslo uz veslām 2 nedēļām.

tā kā man vēl rīta cēliens, vārtos pa gultu, klausos Eluvium un lasu Mariana atskaiti no piedzīvotā Āfrikā. laikam pirms tam jāmin, ka vakar parakstīju dokumentus saistībā ar Dāniju/ Āfriku; tagad tikai jāveic pirmais ieskaitījums (par to milzumliels paldies manai unikālajai mammai, kas tik sirsnīgi atbalsta visas manas trakās idejas) un tad jau tas būs oficiāli! bet, turpinot par Marianu, viņš, cik noprotu, pavadīja pusgadu Zambijā, ceļojot apkārt pa dažādiem ciemiem un cenšoties realizēt tur jaunas idejas. tā, piemēram, ideju par ledusskapi, kas visā savā vienkāršībā sastāv no divām māla bļodām, kas ieliktas viena otrā un starp kurām iebērtas mitras upes smiltis. šī ideja netika realizēta, jo, ienākot plastmasas un metāla bļodām, vietējie iedzīvotāji pārstāja veidot māla traukus. pēdējais vīrs kādā ciemā, kurš pratis šo arodu, miris pirms 3 gadiem. skaidrs piemērs tam, kā līdz ar globalizāciju un attīstību izmirst vietējās tradīcijas. atmiņā nāk sesijas laiki akadēmijā, kur semiotikā un kultūras teorijā mums bija jautājums par mutvārdu un raksta kultūrām kopīgo un atšķirīgo, - ja mirst pēdējais valodas lietotājs mutvārdu kultūrā, mirst arī pati valoda un kultūra. šeit tas pats, tikai nedaudz šaurākā perspektīvā.

Marians raksta arī par to, ko Una minēja, kad tikāmies Rīgā pirms divām nedēļām: cilvēki tur ir slinki. slinki tāpēc, ka pieraduši saņemt visādas palīdzības no ārvalstīm. un viņi nemaz nekaunas par to, ka paši neko nedara. nekaunas lūgt naudu, jo tas ir vienīgais viņiem zināmais veids, kā izdzīvot. tas vien jau šķiet ļoti atšķirīgs pasaules redzējums un vērtību uzstādījums no mūsēja.

savas atskaites noslēgumā Marians min, ka ne jau ceļamērķis, bet pats ceļš ir galvenais. sen zināma atziņa, par kuru iepriekš daudz neesmu domājusi, bet pēdējās nedēļās un dienās īpaši bieži pie tās atkal atgriežos, domājot par nākotni.

šo pašu tēmu aizskāra arī Ivo Martinosons intervijā, kuru aizvakar izlasīju. sajūta tāda, it kā lasītu interviju pati ar sevi. tad šeit, lūk, daži viņa izteikumi, kas kā no manas mutes nākuši:

• Tur [Indijā] bija tik daudz piedzīvojumu - ir pagājusi diena, bet tev šķiet, ka pagājušas jau trīs dienas. Ārkārtīgi piepildīts laiks. Iedomājies, tu esi vienā no Indijas pludmalēm Ziemassvētku vakarā, blakus smiltīs guļ govis un suņi, tu vienlaikus domā par Latviju un šo absolūti unikālo iespēju svinēt Ziemassvētkus šajā vietā. Nopērc atklātnīti un aizsūti draugiem uz Latviju, priecājoties, ka viņiem tiek atklātnīte, bet tev pieder šis mirklis.

te gan man jāatvainojas, ka neesmu diži daudz pastkartītes nosūtījusi.

• ..ir vientuļi tādās reizēs, kad ir ļoti laba sajūta un tajā gribas ar kādu dalīties.

iemesls, kādēļ, kaut kur braucot vienatnē, vienmēr sev nosolos, ka šī ir pēdējā reize, kad braucu viena.

• Vientuļam ceļiniekam vajag ceļa sajūtu. Man personīgi vajag mājas, kurās [..] varu atgriezties. Tā ir ļoti patīkama sajūta, ka jebkuras grūtības pāries.

• Ir jāsakarājas lielam kamolam rīklē, lai visu varētu pamest. [..] Pēdējā laikā ļoti labi piefiksēju lietas, ar kurām esmu apaudzis gadu gaitā, un pieņemu tās kā savējās. Bet tās neatbilst manai būtībai.

šeit man jādomā par to, cik atšķirīgi mēs katrs meklējam ceļu pie sevis: vienam tās ir grāmatas, otram tā ir meditācija, trešam psihoterapeits, ceturtam sevis izgrūšana ārpus visa ierastā utt.

• Es varu teikt, ka bēgu no realitātes, bet no otras puses tā ir manas realitātes paplašināšana, jo no sevis aizbēgt nevaru, sevi, savas domas un problēmas visur ņemu līdzi. [Bēgu] no neapmierinātības ar to, ka, dzīvojot uz vietas, apaugu ar sūnām. Es braucu atjaunoties.
  

• ..es gāju tāpēc, ka man patīk ceļa motīvs - braukt ar autobusu, vilcienu, iet kājām, vienalga, cik tālu. Man patīk ceļš. Man pat ir mazliet skumji, kad brauciens beidzas un jākāpj ārā.

rīt es varēšu priecīgi veselas 7 stundas nosēdēties vilcienā uz Trondheimu (strādāšu tur nedēļu Nidaros svētceļnieku centrā), pirms brauciens būr beidzies un man būs jākāpj ārā. iecerētās izklaides: grāmatas un žurnāli, mūzika, sudoku, zīmēšanas bloks un miedziņš. ir kāi ietekumi, kas labi papildinātu šo listi?

pēc klusuma nāk skaņa

sēžu tagad, rokām drebot no negulētajām naktīm šonedēļ, ar rīta kafijas krūzi lielā, baltā krēslā un, vēderam nedaudz griežoties, gaidu telefonzvanu no Jona Dānijā. lai novērstu domas no uztraukuma, nolēmu ierakstīt šeit pāris rindas un pastāstīt par savu šonedēļu, jo tā ir bijusi (un joprojām ir) viena no lieliskākajām nedēļām manā mūžā.

sākšu ar nelielu ziemas situācijas ieskicēšanu. ielas Oslo sniega dēļ ir kļuvušas uz pusi šaurākas (Bergslijā reizēm grūti samainīties pat gājējam un pretīmbraucošam auto, nemaz nerunājot par diviem pretīmbraucošiem auto) un pārvērtušās slidotavā. no tiesas ielas ir klātas ar vismaz 5 cm biezu ledus kārtu, un es vairs neeju, bet gan šļūcu. jāatzīst, ka esmu to apguvusi visnotaļ labi, jo nokritusi pagaidām esmu tikai 2 reizes, no kurām pirmā bija ļoti patīkama (mīkstā, dziļā sniegā, zem kura slēpās nodevīgi bīstamais ledus slānis). tik daudz uz ielām krītošus cilēkus kā tagad Oslo iepriekš neesmu redzējusi. šķiet, ka arī statistikas ziņā norvēģi ieņem pirmo vietu attiecībā uz kaulu lūzumu skaitu.

bet tālāk par manu nedēļu. 1dien biju uz vakariņām pie Ninas (mūsu mentores), kamēr Viktorija palika mājās ar pārējiem brīvprātīgajiem, kas bija atbraukuši uz Oslo. Nina bija pagatavojusi bacalao, kas ir sālīta un uz akmeņiem saulē kaltēta menca, pagatavota pēc spāņu receptes (norvēģi gan to uzskata par Norvēģijai raksturīgu ēdienu). tā nu, tiesājot mecu un runājoties, attapāmies, kad pulkstens jau bija 11 un man bija jāskrien uz metro. Ninai krājumā vienmēr ir visneiedomājamākie stāsti. tā, piemēram, reiz, kad viņa kopā ar māsas meitu bija Tehniskajā muzejā, māsas meita bija pamatīgi noskaitusies, jo nespēja atklāt lielo noslēpumu, kā nospiest pogas telefona ciparnīcai, kas izskatās šādi.

2dienu, kā jau ierasts pavadīju Dramennē (jeb precīzāk Konnerūdā) kopā ar bērniem gleznojot. uhh, pēc tam bija jāpavada krietns laiciņš, mazgājot krāsas no galda. esmu šiem bērniem ļoti pieķērusies, un, šķiet, ka viņi nu ir pieraduši arī pie manis: reizēm meitenes pat strīdās par to, kura sēdēs blakus man, he. tāpēc nedaudz skumji, ka nesatikšu viņus veselu mēnesi. nedēļu aizvadīšu mājās (par to, protams, milzumliels prieks. gaidu, gaidu!), tad nedēļu Trondheimā, strādājot Nidaros svētceļnieku centrā, un visbeidzot nedēļu Steinšērā pie Stefana un Mariču (arī EVS brīvprātīgajiem), palīdzot viņiem ar mūzikas festivāla organizēšanu.

3dien uzsāku negulēto nakšu epopeju. šķiet, ka todien man bija jābūt vismaz 4 dažādās vietās (par laimi, ne vienlaicīgi). rīts sākās ar darbu ofisā. pēc pusdienām devos uz Hauketo pie Daniela, kur līdzgi kā Dramennē mēs vienkārši nodrošinam bērniem pēcskolas aktivitātes. esmu jau minējusi, ka pagājušajā semestrī spēlējām ar puikām afrikāņu bungas. šajā semestrī mēs daram to pašu, bet tam papildus vēl dziedam un gatavojamies lielam koncertam Doma baznīcā 28. maijā. laipni aicināti! koncerta un attiecīgi arī dziesmu tēma ir vides saudzēšana.

pēc bungošanas devos uz Gamle Kristiania, kur notika by:Larm dalībnieku tikšanās. by:Larm ir lielākais ziemeļu mūzikas festivāls, kas tiek rīkots, lai dotu uzlecošajiem mūziķiem no visas Skandināvijas iespēju parādīt sevi un piesaistīt mūzikas industrijas pārstāvju interesi. festivāls šogad norit veselas 3 dienas vairāk nekā 10 dažādos Oslo lokālos ar vairāk nekā 100 dažādu mūziķu dalību. biļete maksāja ap 70 latiem, tāpēc nolēmu pieteikties kā brīvprātīgais. līdz šim mans plāns ir pilnībā atmaksājies, jo man jāsrādā kopumā tikai 15 stundas dienas laikā (mana maiņa sākas pulkst. 2), kamēr vakaros varu iet uz jebkuru sev tīkamu koncertu vai semināru festivāla ietvaros. bet par to nedaudz vēlāk.



Gamle Kristiana iepazinos ar dažiem no pārējiem brīvprātīgajiem. to vidū arī meiteni, kuras brālis spēlē grupā Sønderknust (tulk. Sirdslauzts). grupa zīmīga ar to, ka tās dalībnieki sabūvējuši sev mājas kokos nedaudz ārpus Oslo. bet jāsaka arī, ka, iespējams, tas vairs nemaz nav tik zīmīgi, jo man zināma vismaz vēl viena grupa, kuras dalībnieki dara to pašu un piedevām vēl raudzē paši savu vīnu. šķiet, ka šāds dzīves veids norvēģu vidū kļūst arvien populārāks. Ziemassvētkus kokos viņi svinot bes Ziemassvētku eglītēm.

pēc tikšanās ar saviem jaunajiem kolēģiem devos pie Turbjorna skatīties filmu par Ziemeļniekiem. atverot durvis, mani sagaidīja šāds skats:

Hanan (Turbjorna jaunā dzīvokļa biedrene, apmaiņas studente no Francijas, ar perfektu humora izjūtu) ar flamenko ūsām un Turbjorns ar hulihee.

pirms filmas no 6dienas pārpalikušo mīklu, kurā, mūsuprāt, jau bija samanāmas dzīvības pazīmes, izcepām pankūkās un klausījāmies dadaistos, piemēram, Kurta Švitersa Ursonate.

nākošajā rītā atkal devos uz Hauketo, kur pirmo reizi piedalījies Baby Sang - bērnu dziesmā. jaunās māmiņas un daži tēti tur satiekas, lai kopā ar saviem jaundzimušajiem dziedātu un dejotu. Jūs sapratīsiet, kā tas izpaudās, kad, skatoties filmu Babies, pievērsīsiet īpašu uzmanību Sanfrancisko bērniņam. (tā ir dokumentālā filma par 4 bērniņiem no dažādām pasaules malām, ļoti jauka un smieklīga.) šķiet, ka nekad dzīve tik daudz bērniņus vienuviet nebija nācies redzēt. esot kopā ar šiem mazuļiem, aptvēru, ka es pati sāku brīnīties par visierastākajiem sev apkārtesošajiem priekšmetiem. patīka atskārsme.

pēc Hauketo devos atpakaļ uz Oslo centru, uz lielo Nokia telti, kur sākās manas pirmās darba gaitas kā by:Larm brīvprātīgajam. jāsaka, ka es dievinu šo rosības pilno atmosfēru, gatavojoties kaut kam lielam, un procesu, kad redzi kā no nekā top kaut kas iespaidīgs.

kad mana maiņa bija beigusies, devos uz jau iepriekšminēto Blaa, lai dzirdētu Ēriku Skodvinu jeb Svarte Greiner un Stianu Westerhusu spēlējam. esmu jau stāstījusi, ka Ēriks Skodvins ir norvēģu pazīstamākās ambientās apvienības Deaf Center otra puse (veidojot vienu veselu kopā ar Oto Totlandu), kā arī skandināvu mūzikas leibla Miasmah dibinātājs un īpašnieks; bieži dēvēts par Norvēģijas zināmāko nezināmo mūziķi.

lai sniegtu nelielu priekšstatu par Svarte Greiner mūziku, daži citāti no apraksta by:Larm programmā:

• Svarte Greiner skaņa ir (..) prasīga, bet arī atalgojoša;
• Svarte Greiner pilnībā nododas tumsai, kas tiek manifestēta mūzikā, bet nav viennozīmīgi negatīva;
• Svarte Greiner darbojas ar tumšām tēmām, gan mentālā, gan fiziskā ziņā, un to nav iespējams izjust citādi kā vien apcerīgu pieredzi.

jāatzīst, ka man Ērika Skodvina solo projekts nešķiet tik bezgala tumšs, lai arī tas ir pietiekami ziemeļnieciski ziemīgs.

Stians Westerhus savukārt ir jau minētā Rune Grammofon leibla pārstāvis. abi šie vīri sniedz jaunu skatījumu uz to, ko nozīmē "spēlēt ģitāru" un kādas skaņas iespējams izdabūt no šī instrumenta. kā programmā rakstīts:

Stianam ir maz vai nemaz respekta pret sava instrumenta limitācijām.

jāpiebilst, ka manām ausīm tas bija diezgan liels pārbaudījums, īpaši, ja ņem vērā Blaa salīdzinoši mazos izmērus. šodien noteikti iegādāšu ausu aizbāžņus.

pēc tumši apcerīgā muzikālā piedzīvojuma devos uz kultūrbaznīcu Jakob (esmu jau iepriekš rakstījusi par tās koncertiem tuvajiem dievkalpojumiem. tur līdzīgi kā pie mums Anglikāņu baznīcā notiek arī "īsti" koncerti) klausīties divās burvīgās meitenēs. izskatot by:Larm programmu, nonācu pie secinājuma, ka Skandināvija ir vienkārši pārpildīta ar izcili skaistām, klavieres spēlējošām un saldsērīgām akustiskā popa dīvām. 4dienas vakarā man izdevās redzēt divas no viņām - Agnes Obel no Dānijas un Jenny Hval tepat no Oslo.

šķiet, ka Agneses Ūbeles dziesma par Šprē upi Berlīnē (viņa kā jau daudzi aktuāli mūziķi šodien mitinās Berlīnē) Riverside ir manu pēdējo 3 mēnešu laikā klausītāko dziesmu augšgalā, ja neskaita Ólafur Arnalds jauno albumu "...and they have escaped the weight of darkness", kurā esmu vienkārši iemīlējusies un šobrīd klausos gandrīz nepārtraukti. šis albums ir perfekts stīgu, klavieru un elektronisku bītu sajaukums ar bezgalskaistiem skaņdarbu nosaukumiem kā, piemēram, debesis varbūt krīt, bet zvaigznes tev piestāv (brīva nosaukuma "Þau hafa sloppið undan þunga myrkursins" interpretācija manā izpildījumā). Latvijas neatkarības dienu man izdevās atzīmēt tieši Olafūra koncertā.

Dženija Vāla savukārt ir ļoti atzīta figūra gan Oslo muzikālajā, gan literārajā dzīvē. viņa zināma arī grupas vārdu Rockettothesky, un līdzīgi kā Bjorkai - viņas balsi nav iespējams sajaukt ar kādu citu, turklāt tās diapazons, manuprāt, ir neizmērāms, he. Dženija šobrīd studē literatūras teoriju un raksta savu disertāciju par Keitas Bušas dziesmu tekstiem. arī pašas Dženijas dziesmu teksti ir ievērības cienīgi - ļoti poētiski -, turklāt viņa izdevusi arī romānu "Perlebruggeriet" (= Pērļotava), kuru man vēl nav izdevies savās rokās turēt (tikko pasūtīju bibliotēkā, hehe).

5dienas pirmo daļu aizvadīju izvēloties pēdējos 8 brīvprātīgos no neskaitāmiem pieteikumiem 2011. gada projektam, no kuriem Haralds 1dien izvēlēsies 2 īstos.

ap 5iem satikos ar Jūliju. kopā gājām uz Tiger apskatīt, kas jauns viņu mūzikas plauktos pieejams. vakarā bijām iecerējušas doties uz Ziemeļu Mūzikas balvas pasniegšanu Jakob baznīcā. tā ir salīdzinoši nesena balva, ko piešķir labākajam aizgājušā gada albumam (līdzīgi kā British Mercury Music Prize) un 12 nominēto mūziķu vidū bija, piemēram, Jónsi no Īslandes, Efterklang no Dānijas un Susanne Sundfør no Norvēģijas. balvu ieguva Jónsi.

tā kā biļetes jau bija izpirktas, mēs gājām uz leibla Fysisk Format festvālu, kas oficiāli tiek reklamēts kā by:Larm komplimentējošs pasākums. patiesībā leibla pārstāvji un šī festivāla organizatori ir negatīvi noskaņoti pret ļoti komerciālo by:Larm konceptu un ar savu festivālu vēlas to boikotēt, rīkojot to vielaicīgi ar augstākminētās balvas pasniegšanu un pārdodt daudz lētāku alu, he. tātad visi stilīgie Olso iedzīvotāji dodas uz by:Larm, bet tie, kas ir vēl stilīgāki un sociāli apzinīgāki, dodas uz Fysisk Format. es biju abos tāpat kā daļa mūziķu, kas spēlē abos festivālos, piemēram, Svarte Greiner un Pow Pow. pirms braukšanas uz Norvēģiju, domāju, ka man dorši vien nekad neizdosies redzēt Ēriku Skodvinu dzīvē, jo arī viņš mitinās Berlīnē, bet nu esmu viņu redzējusi jau veselas 3 reizes un viņš nenoliedzami ir manu mīļāko mūziķu listes augšgalā.

ar Jūliju iesmējām, ka festivbālā tika pārdoti tikai vēģetārie ēdieni, bet plakātā redzams šis gaļas gabals

Fysisk Firmat festivāla laikā bija patīkami atgriezties 7 gadu tālā pagātnē un paklausīties kaut ko tik smagu kā hardcore. dzirdēju vienu no šobrīd uzlecošajām grupām Aristillus, kas īpašu uzmanību izpelnījusies ar to, ka tās dalībnieki ir salīdzinoši ļoti jauni un spēlē atzīstami kvalitatīvu mūziku. iepazinos arī ar Kollwitz daiļradi, kas Oslo jau ir stabila vērtība ar savu stabilu klausītāji loku. diemžēl man atkal nebija līdzi ausu azbāžņi.

lai kaut kā līdzsvarotu džinkstoņu ausīs, devāmies uz nākošo koncertu (šķiet, ka mūs bija pārņēmusi ideja, ka, dzirdot pareizo mūziku, ausis tik ļoti vairs nesāpēs) jau atkal ar skaistas balss īpašnieci grupas priekšgalā - Philco Fiction. šī grupa pastāv jau kopš 2001. gada, bet, šķiet, ka atpazīstamību ir ieguvusi salīdzinoši nesen ar savu jauno plati "Give Us To The Lions". tā nu Philco Fiction noskaņās atgriezos mājās un esmu tagad šeit, lielajā, baltajā krēslā, pamodusies šodienā, lai vakarā atkal ietu uz vairākiem koncertiem (tai skaitā Supersilet un Kim Hiorthøy) un varbūt redzētu lielās Statoil balvas pasniegšanu. bet par to citreiz.

mana festivāla pase

pēdējās dienās pat manas somas saturs ir izcili muzikāls: Eno, jaunais Norvēģijas mūzikas žurnāls, Fan fanzīni par jaunāko Norvēģijas mūzikā, vairāki diski un festivāla pase

dažas bildes

dāvana no mammas un brāļa Ziemassvētkos

Jaunajā gadā es nogriezu sev matus

pie sevis klusībā domāju, ka es zināšu - pavasaris atnācis -, tad, kad, no rītiem izejot no sporta zāles, ārā būs gaišs. un ir!

pa reizei kaut ko uzzīmēju.

ceļā sastapts rozā mākonis.

skaistākā baznīca Oslo, kurā nācies strādāt, - Ullern kirke. tur kāds no bērniem izzīlēja man nākotni plaukstā: es nākotnē taisīšu gultas, tualetes un baznīcas.

mana jaukākā apņemšanās (viena no) ir katru reizi, ejot uz kādu etnisko veikaliņu pēc pārtikas, iegādāt sev nezināmu augli / sakni / dārzeni. sāku ar passion fruit (diemžēl nezinu tā latvisko nosaukumu). bezgalda gards!

2 Ziemassvētku momenti no Oslo

vikingu tradīcijas nemirst

transkripts mammai :)

Annija: Vienkārši dari to!

meitenes: Aaaaa!

Evija: Tur ir vēl sienas palikušas.

Turbjorns: Ooo, vēl dažas sienas.

meitenes: Aaaaa!

Turbjorns: Tā.. tagad vairs nav sienu.

Evija: Oiiii, oiiiii.

Jūlija: Es vēlos šo gabaliņu.

Turbjorns: Tā varbūt ir jaukākā lieta, būvējot piparkūku māju. Jo īstam arhitektam ir jāsadzīvo ar savu māju 100 gadus. Bet, nu es domāju.. ja nu tev viņa nepatīk?

Annija: Tātad tas nozīmē, ka Tev šī māja nepatika!

man patīk saņemt dāvanas un es par to nekaunos!

kad ar rakstīšanu nesokas

kā jau esat manījuši, pēdējā laikā ar rakstīšanu man diži nesokas. vakar apjautu, ka tas tāpēc, ka neesmu vairs vērotājs no malas, bet patiesi izdzīvoju visus notikumus šeit; un viss, ko varētu Jums par to pavēstīt, šķiet vien nepilnīgs un līdz ar to mazvērtīgs atstāsts. tāpēc uz kādu laiku atteikšos no šīs idejas. bet lai nu nav pavisam skumji, te būs bildes no mūsu lieliskā un ziemīgā brauciena uz Trondheimu, kur mēs nakšņojām Nidaros pilgrimu centrā un no mūsu istabiņas loga pavērās skats uz pašu Nidaros domu. šoreiz Trondheima iekaroja manu sirdi.