4., 5. un 6. diena

jau tik daudz! bet šodien atskārtu, ka manī neliels uztraukums mājo. šķiet, ka laiks pārāk ātri skrien uz priekšu, ka es nepaspēšu visu apskatīt, izbaudīt, visur aiziet, aizbraukt un kādu rītu pamodīšos, kad Norvēģija jau būs aiz muguras. (piedod, mammu!)

vakar reģistrējām mūsu dzīvoklīti couchsurfing.org un šodien saņēmām jau 4 (!!!) dīvānpieprasījumus. 1. bija no 2 franču puišiem, 2. - no 3 beļģu meitenēm, 3. - no 4 amerikāņu meitenēm un pēdējais - no 2 itāļu meitenēm. pagaidām esam piekritušas izmitināt frančus un beļģietes. itālietes ierodas laikā, kad mēs būsim prom Selbustrandā EVS atbraukšanas apmācībā, bet amerikānietes ierodas dienu pēc tam, kad aizbraukušas būs beļģietes, tā kā šis vēl jāapdomā. iespējams, mums arī būs jāveido viesu grafiks, heh, un visi, kas tajā būs iekļuvuši, jutīsies laimīgi, hihihi. labi, es te šobrīd nodarbojos ar paštīksmināšanos.

toties pirms tam es pavadīju vairākas stundas pie skaistā Sognsvann ezera, kurš ir ~15 min brauciena attālumā no mūsu mājām. sēdēju uz laipas, kas līgani šūpojās virs ūdens ikreiz, kad kāds pa to pārvietojās. šo burvīgo vietu mums vakar parādīja Evija. viņa pati ir īsts atradums un dalās ar mums savos atradumos, kas ir nenovērtējami!

kalni ir 2. ezera pusē

lasīju šodien par Vitgenšteinu, smēju bārdā (piem., par tādiem autora vārdiem kā .."Traktāta" pēdējais teikums, hrestomātiski slavenais: "Par ko nevar runāt, to vajag atstāt klusēšanai.", kas skan kā no filozofiskas dzejas darba ņemta pamācoša sentence, noderīga nopietniem dzīves gadījumiem..), baudīju sauli (pagaidām te tās ir daudz. tik daudz, ka brīžiem jakā pat karsti paliek. īpaši jau, ja arasties sanāk ūdens tuvumā.) un mūziku, pēc tam arī klusumu, kas šķita īpaši tīkams pēc iepriekšējo dienu pilsētas trokšņiem, un tiesāju apelsīnu. jau atkal apelsīnu posms pieteicis sevi.

kārtējo reizi varēju apstiprināt savas aizdomas, ka norvēģiem ir atšķirīga temperatūras izjūta. redzēju TIK DAUDZ cilvēku peldamies! daudz, daudz, daudz! gan vecu, gan jaunu. un kādi 3 no viņiem pamanījās apšļakstīt arī mani, he. bez peldēšanās aukstā ūdenī norvēģiem raksturīgi arī nenēsāt peldkostīmus. viņi ir vienkārši ļaudis (ja neskaita to, ka apģērbam jābūt ar cienījamu vārdu) un dara visu apakšveļā.

laikam lieki minēt, ka ap ezeru bija neskaitāmi daudz skrējēju. un tas, kā viņi skrien, arī ir atšķirīgi no mums (kad nu mēs vispār to daram). daudz tēti tur skrien un reizē arī stumj bērnu ratiņus. norvēģiem, šķiet, nekas nav par grūtu.

un tad vēl kāda neliela iezīme: lasīt un vienlaikus pārvietoties pa ielu viņiem arī nav nekāds dižais izaicinājums, he. pat ar vaļējām kurpju šņorēm! ja Haralds nodarbojas ar "creative driving", tad citi ar "dangerous reading".

šķiet, ka pēc šī gada es varēšu izdot pati savu stereotipu listi par norvēģiem (Evija man vienu pirms braukšanas uz Oslo atsūtīja, bet par to citreiz).

vakar tātad mēs sagaidījām Eviju pie sevis un tad trijatā devāmies uz ezeru.

Viktorija un Evija pie Sognsvann

pēc tam Evija mūs aizveda uz jau minēto idiešiem piederošo dārzeņu un augļu veikaliņu Grønlandstorget. pirmie iespaidi par attiecīgo Oslo rajonu radās jau metro stacijā: veikaliņi, kas tajā bija, nebija ierastie Narvesen, Deli de Luca vai kas tāds, bet gan apģērbu veikali, kas piedāvāja spilgtus, spīguļainus sari un līdzīgas lietas.

pats veikaliņš, lai arī pilnīgi un galīgi cilvēku pārpildīts, ir vienkrāši dievīgs! es tur starp tiem zirņiem, kumkvatiem un arbūza šķēlēm varētu dzīvot! tur viss tik svaigs un garšīgs izskatās! un maksā arī daudz lētāk nekā Kiwi, Rema 1000 vai Rimi, kas saka: ne visam Norvēģijā jābūt dārgam, he. tā nu mēs piepirkām pilnu ledusskapi ar dārzeņiem par 147 kronām. vēl veikaliņā var atrast visas tās gardās Āzijas un Vidusjūras lietiņas kā, piemēram., halvas pastu, daaaaaaudz dažādu olīvju (kā es gaidu 10. datumu, kad saņemšu kabatas naudu!), saulē kaltētus tomātus utt.

veikaliņš ir apm mūsu dzīvokļa lielumā, un rinda bija tik gara, ka sākās jau ārpusē krietnu gabalu pirms ieejas durvīm un turpinājās visā veikaliņa perimetrā. bet pārdevējas tur strādā zibens ātrumā.

pavisam netālu no tā ir krāmu tirgus, kam gājām cauri. arī gaidu brīdi, kad varēšu tur pavadīt vairāk laika un iepirkt krāmus savai istabai, he. iespējams, ka spoguli arī pirksim tur, jo visur citur tas būtu vienkārši par dārgu, pat IKEA.

pēc tam braucām mājup un gatavojām vakariņās lasi ar rīsiem un dārzeņiem. ceru, ka drīz pienāks arī laiks, kad cepsim ar Eviju kūkas! ņam-ņam. hmm, varbūt tās beļģu meitenes arī mums ko uzceps, he. viņām patīkot gatavot, īpaši kaut ko no šokolādes, hihi.

un par visbeidzot par 5dienu jeb 4. dienu Oslo. no rīta mēs devāmies uz valodas kursiem. pa ceļam pastkastītē atradu 1. vēstulīti no Latvijas! tas bija fantastisks pārsteigums! lielumliels paldies, Anna! ļoti daudz bija jāsmaida. esmu nolēmusi audziņu nodēvēt par Zigfrīdu.

valodas kursos esam vienā grupā kopā ar meitenēm no Vjetnamas, Kenijas, Pakistānas, Ķīnas, Bosnijas un Polijas. grupā ir tikai viens vīrietis. toties kāda sieviete, kurai esot 42 gadi izskatās tā, it kā viņai būtu 24!!! (es tiešām nepārspīlēju.) skaistuma un jaunības noslēpums - SPA. heh. lai arī pasniedzēja ir ļoti jauka un aizraujoša, pati nodarbība šķita garlaicīga, jo mēs mācījāmies lietas, ko biju jau apguvusi pirms prombraukšanas, un darījām to ļoti lēni. iespējams, ka Haralds ar Evijas palīdzību atradīs mums citus valodas kursus. bet pats jaukākais šajos bija garais starpbrīdis, kad katrs varēja tiesāt savu matpakke (līdzpaņemtas sviestmaizes - vēl viena no norvēģu tradīcjām; mēs gan savējās aizmirsām mājās) un pie mums viesojās sievietes no Bosnijas vīrs. viņš nerunāja angliski, tāpēc mums nācās runāt norvēģu valodā. izrādās, ka viņi ir apprecējušies tikai pirms 9 mēnešiem, bet nu mīl viens otru bezgala ļoti!

skats pa logu no ēkas, kurā notiek valodu kursi (7. stāvs)

pēc valodas kursiem braucām mājās, lai uzkrāu spēkus Evijas ieteikto apskates punktu apmeklēšanai. sākām ar Vīgelanda parku.

tur mums plaika auksti, tāpēc braucām atpakaļ uz mājām (tās ~3 pieturas ar metro) saģērbties siltāk. pēc tam devāmies apskatīt Olso Koncertzāli, pili, universitāti, Nacionālo teātri, Kārla Juhana ielu un Aker Brygge.

Aker Brygge ir salīdzinoši nesen celtu ēku komplekss pie paša Oslofjorda. agrāk šo glauno un novatorisko ēku vietā atradās darbnīcas Akers Mekaniske Verksted, kurās tika remontēti kuģi un kuras slēdza 1982. gadā. jaunajā apbūves projektā piedalījās tādi arhitekti kā Telje, Torp un Aasen. pēdējā ēka tika pabeigta 1998. gadā. šobrīd tur atrodas iepirkšanās centrs, restorāni un biroja telpas, kā arī neliela jahtu piestātne.

Nobela muzejs

Aker Brygge iegājam Deli de Luca, lai iegādātu saldējumu, kurš bija ĻOTI AUKSTS! Viktorija izvēlējās pistāciju saldējumu, es - cepumu. pārdevējs bija bezgala jauks un ļoti centīgi pievienoja manam saldējumam arī īstu cepumu! tā nu salstošām rokām notiesājām savus saldējumus ostmalā un ļoti apmierinātas devāmies mājās.

rīt atkal agri jāceļas, lai dotos apgūt norsk spraak. bet vakarā svaukārt gaidīsim ciemiņus ar lietuviešu sieru un kartupeļu pankūkām.

3. dienas 2. puse

dažas bildes, ko uzņēmusi Viktorija.

atkal mūsu mājīgais dzīvoklītis. šoreiz vakarēšanas apgaismojumā

mūsu māja

atkal opera. tikai tāpēc, ka man viņa tik ļoti iet pie sirds. sirreāla un kafkiska celtne

uz operas jumta

operas vestibils

Viktorija pie viena no 8 mākslas darbiem - The Other Wall jeb garderobes

šis ir īslandiešu/dāņu mākslinieka Olafur Eliasson garadarbs. sienas platība aptver 340 kvadrātmetrus un tā veido no 2 gaismekļiem un 3dimensionāliem paneļiem, kas piestiprināi pie galvenās, slīpo operas jumtu nesošās sienas. pirmais gaismeklis, kas apgaismo sienu no priekšspuses un ir baltā krāsā, redzams pie Viktorijas kājām. trs savukārt rada zaļo gaismu sienas 2. pusē. kad pirmais pieņemas spēkā un kļūst spilgtāks, otrais noplok. un pretēji.

skandināvi mīl rindas - 3. garākā rinda, kādā man sava mūžā nācies stāvēt

Arr (Rētas), Sølvi Edvardsen horeogrāfija, Arvo Pärt mūzika

Frozen Silence, Kaloyan Boyadjiev horeogrāfija, Max Richter mūzika

In a tin house when it rains, Alan Lucien Øyen horeogrāfija, Tom Waits un Nina Simone mūzika

Septemberdance izrādē ietilpa 3 dažādu horeogrāfu veidotas laikmetīgā baleta performances. visu izrādes laiku pār manu muguru skrēja skudriņas! pirmās divas pretstatā pēdējai bija visnotaļ melanholiskas un pat episkas (mūzikas deļ), lai arī 2. performance bija iztekti dinamiska un uzvelkoša (dejotāji no tiesas staigāja pa sienām - neaizmirstami sirreāls skats. kārtējo reizi man bija jābrīnās par to, uz ko gan cilvēka ķermenis ir spējīgs). tajā tika piestrādāts pie vismazākā sīkuma. ja pirmajā uzsvars tika likts un tērpiem un to transformācijām (Stine Sjøgren), tad otrās dejas sāls slēpās telpas gaismojumā (Paul Vidar Sævarang). tieši starpbrīdī pirms tās mēs ar Jūliju un Viktoriju spriedām par ķermeni kā komunikācijas mediju. kā izrādījās, dejas atslēgas vārdi bija: I just want to say. pēc šīd performances publika kliedza un ūjināja, kā parasti mēdz darīt, beidzoties kādam koncertam. norvēģiem tāpat kā valmieriešiem patīk applaudēt, turklāt viņi arī dipina ar kājām.

starp citu pirmās performances horeogrāfe Sølvi Edvardsen ir strādājusi pie Lillehammeres Olimpisko spēļu horeogrāfijas. bet 2. dejas veidotājs Kaloyan Boyadjiev pats ir dejotājs Norvēģu Nacionālajā baletā.

trešā performance pretstatā pirmajām divām pārsteidza ar savu humoru un pozitīvisma dzirksti. paši dejotāji smaidīja, un pat tāds sīkums spēj krasi mainit vispārējo noskaņojumu. dejotprieks vienkārši staroja no viņiem un viņu tērpiem, kas atkal bija unikāli: daudz fliteru, bārkstis, krokojumu, pilna auguma triko utt. šķiet, ka spīdīgākus tērpus man dzīvē nav nācies rezēt. Patriks un Lady Gaga tos novērtētu! vispār ceru ieraudzīt Patriku līdzīgā tērpā viņa nākošās koncerttūres laikā! šķiet, ka pie tērpu un mūzikas izvēles nostrādāja horeogrāfa Alan Lucien Øyen galvenais iedvesmas avots - kino.

es un Jūlija

tagad vajadzētu saņemties un doties uz pilsētu apskatīt Evijas izveidotās listes objektus. listē arī ietilpst īpašs svaigi augļu un dārzeņu veikaliņš Oslo imigrantu daļā (vai vismaz tās virzienā), kura īpašanieki ir indieši. droši vien saņemšanās prasīs zināmu laiku. tātad redzēsim Akker Bryge tumsiņā!

tagad skan Bersarin Quartett

3. diena

šodien manos dienas plānos ietilpa Imigrācijas lietu departamenta apmeklējums un grāmatas lasīšana Akker Bryge (Oslo ir bezgala daudz jauku vietiņu, kas ideāli piemērotas grāmatlasīšanai. ceru, ka vismaz dažas no tām izmanošu!) līdz pienāktu laiks tikties ar Jūliju, lai dotos uz baletu Oslo operā. ILD bija slēgts. nāksies vien atgriezties ur atkal 1dien. ILD patiesībā atrodas ļoti piemērotā vietā - tas ir kā vātri uz imigrantu apdzīvoto Oslo daļu (Oslo austrumu puse), he. mēs turpretī dzīvojam pilsētas rietumu daļā tieši blakus Ullevaal stadionam, kur parasti tiek spēlēts futbols, bet oktobrī notiek zirgu sacīkstes, kas ir ļoti iemīļota izklaide norvēģu ģimeņu vidū. pa visiem mūsu dzīvokļa logiem paveras arī skats uz Holmenkollen slēpošanas trasi. mēģināju šodien pirms došanās uz centru to nofotogrāfēt, bet bildē tā nav redzama. dzīvē gan!

Akker Bryges vietā mans ceļš aizvijās līdz Oslo operai. sēžot uz tās jumta un graužot Dienvidtiroles ābolu, lasīju par pašu operas namu un pasākumiem, kas šajā sezonā tur ieplānoti.

Oslo opera

skats no operas jumta: Oslofjords un She Lies

Oslo opera ir 8 mākslas projektu apvienojums, pie kuriem strādājuši 17 dažādi (arī ārzmeju) mākslinieki. daļa no tiem, kā piemēram, īpašās sienas un pakāpieni jumtā ir pilnībā integrēti arhitektūrā. projekts ir apvienības Norvēģijas Tautas Māksla (KORO) atbildība, kas izmaksāja 1,5% (30 miljoni NOK) no pašas ēkas celtniecības izdevumiem. šeit par to iespējams uzzināt vairāk. projekta galvenā ideja ir padarīt operu un mākslu vairāk pieejamu sabiedrībai. pagaidām mans iecienītākais no šiem 8 mākslas darbiem ir itāļu mākslinieces Monica Bonvicini darbs She Lies, kas redzams bildē augstāk un izskatās pēc aisberga. pati opera arī, manuprāt, līdzinās ledus kalnam. minētā skulptūra ir 3D interpretācija par vācu romantisma gleznotāja Kaspara Dāvida Frīdriha (kurš starp citu ir dzimis Graifsvaldē) darbu Das Eismeer.

lasot programmu, kļuvu pavisam nepacietīga! Oslo operai ir tik daudz ko piedāvāt! īpaši attiecībā uz laikmetīgo deju un baletu. par to es centīšos vairāk uzrakstīt šovakar, kad būšu atgriezusies no Septemberdance. bet tomēr Oslo opera nav vienīgā iestāde, kas rūpējas par šāda veida mākslu un izklaidi. Oslo ir vairākas īpašas mājas, piemēram, Literatūras māja (Literaturhuset), Mākslas māja (Kunsthus) un arī Dejas māja (Dansenshus). mūsu birojs attiecīgi atrodas Baznīcas mājā - Kirkens hus. Dejas mājas piedāvātā programma ir burvīga - izrādes ar Ryuichi Sakamoto, Olafur Arnalds, Biosphere u.c. komponistu/apvienību mūziku. šķiet, ka nauda pazudīs ātri. bet vismaz par labām lietām!

pēc tam devos uz Oslo Laikmetīgās mākslas muzeju, kas ir viena no Nacionālā muzeja struktūrvienībām un tādējādi ar brīvu ieeju. muzeja ēka ir bijusī Norvēģijas Bankas ēka. tajā valda ļoti savdabīga un īpaša atmosfēra, ko rada kolonnas un klusināti zaļganais apgaismojums pirmajā stāvā.

Laikmetīgās māklsas muzejs

pašlaik muzejā apskatāmas 2 galvenās ekspozīcijas: Marte Ass video un fotogrāfijas, kas tematizē zemi un dabu, un projekts Goddesses, kas ir izstādes Women Who Move Art turpinājums un runā par sievietēm māksliniecēm un sievietes vietu/lomu mākslā. projekta nosaukums ņemts no zemāk redzamās instalācijas.

Lara Schnitger Fuck You, Fuck Me Goddess

daudz darbi veidoti no zeķbiksēm, he, kā arī citiem mazāk ierastiem materiāliem ar domu "izaicināt kanonu" un atdzīvināt novecojušos materiālus un tehnikas, kā arī piešķirt tam visam ironiju un pārvarēt stereotipus par to, kas ir sievišķīgs, piem., izšuvumi, tamborēšana utt.

visvairāk mani saistīja beļģu mākslinieces Marie-Jo Lafontaine darbs Schmertz ist auch eine Lust, jo, šķiet, ka ar šo domu (vai viņas citu darbu ar tādu pašu ideju) biju jau saskārusies Laikmetīgās mākslas muzejā Stokholmā, kā arī amerikāņu mākslinieces Jenny Holzer darbs Inflammetory Essays, kurā viņa līdzīgi kā citos savos darbos par galveno mediju izvēlējusies rakstīto vārdu. un te būs viena no šīm musinošajām esejām:

it's mostly love that makes you look at the fine ankles and then break them. the ankle is where the mowing power of the leg tapers to an exquisite stem of bone. sadly, the foot comes next, anchoring wonderful creatures to the dirt. deer, wading birds and the best people have fine ankles. it's good to crack their supports so they'll fall down in as lovely curl. then you'll care for them so they will be free from all. crassness and struggle. you'll watch the shattered ankles heal and meanwhile, the creatures live in a state of grace and suspended animation.

šobrīd skan Belong "October Language"

pirmās divas dienas Oslo

sēžu tagad mūsu (mana un Viktorijas) ļoti ērtajā dzīvoklīti Bergsliā pie tējas krūzes ar nesen dotu solījumu prātā gan sev, gan citiem, ka šovakar šeit kaut ko ierakstīšu. jau pirmo divu dienu laikā iespaidu ir ļoti daudz. daudz, skaistu un priecīgu.

sākšu ar to, ka sakrāmēt koferi nebija viegli. pareizāk sakot, saņemties šim procesam bija grūti. darīju to ap 10iem vakarā pirms izlidošanas. atšķirībā no citām lielajām somu krāmēšanas reizēm šoreiz nebija nepieciešamo lietu saraksta, uz kā paļauties. bet man par lielu pārsteigumu tas īpaši arī nebija nepieciešams. laikam jau iepriekšējās nedēļas laikā prātā biju izkristalizējusi, ko likt tajā somā un ko nē. un šī bija viena no tām filmu reizēm, kad uz kofera vajadzēja uzsēsties, lai to varētu aizvērt. toties man līdzi ir visas manas Saurieshi local crafts lietiņas: pērlītes, papīri, 3 pudelītes līmes, diegi, adatas, audumi, lentītes, stieples utt.

mamma uzsauca taksi līdz lidostai, kas bija bezgala jauki. vadītājs patiesībā nemaz nebija nekāds vadītājs, bet gan kareivis. bijis vairākkārt misijā Afganistānā. no viņa es uzzināju, ka latviešu karavīri tur padoti norvēģiem. ja norvēģi atbild par dziļurbumu veikšanu, elektrības ievilkšanu utt, tad latvieši atbild par šo objektu apsargāšanu (startēģijas diemžēl neesot saskaņotas, kā dēļ latvieši esot jāapmāca no jauna). vācieši savukārt esot tie, kas visko būvē. vēl latviešu kareivji ir sajūsmā par norvēģu formastērpiem, jo tie, lai arī nesatur sudraba diegus kā mūsu kaujinieku apakšveļa, vismaz nav izgatavoti ķīnā no sintētiskiem materiāliem. tāpēc latvieši, nonākuši nometnē, ejot uz vietējo veikalu, kur iegādā norvēģu apakšveļu un zābakus.

uz Oslo es lidoju ar AirBaltic menedžētu SAS lidmašīnu, kas bija mazākā, kādā sava, tiesa gan, lidojumiem ne tik bagātā mūža laikā esmu lidojusi. blakus man sēdēja Oddvars no Drammenes. runājāmies par Spitsbergenu, kur viņš pusgadu nodzīvojis un pieredzējis visu no pilnīgas tumsas līdz pilnīgai gaismai, par suņiem, Norvēģijas klimatu, Rīgas Balzamu un tādām lietām.

Oslo lidostā mani jau gaidīja Haralds un Heidi (pagājušā gada brīvprātīgo mentore). un pirmais iespaids (arī visi parējie) bija vienkārši lielisks! tā nu, gaidot Viktoriju, mēs iedzērām pa tasei kafijas (kā balzams manai nakti negulējušajai dvēselei), ēdām tradicionālo norvēģu tumšo maizi ar garnelēm, apmainījāmies ar saviem vasaras piedzīvojumiem, iespaidiem utt (Haralds vasarā ar sievu ciemojās Rīgā). atklājās, ka Heidi arī ļoti, ļoti patīk nodarboties ar rokdarbiem. sarunājām tuvākajā laikā doties uz veikalu iepirkt dzijas un tad kopā pie viņas kko uzadīt. nevaru sagaidīt!

kad ieradās Viktorija un bija piebeigusi savu kafiju (izrādījās, ka norvēģu krūzes ir nepiemērotas lietuviešu lūpām), devāmies uz auto. tur Heidi mūs pārsteidza ar sarkanām bromēlijām puķupodos un fotoalbūmu, kurā līmēt brīvprātības laika bildes. Haralds mūs savukārt apdāvināja ar jojo, baloniem un burbuļpūšamajiem. bet, kad ieradāmies dzīvoklītī, viņš izkārtoja uz galda speciāli priekš mums iegādātas sveces. how cute is that? es sajutos ļoti patīkami meitenīgi taja brīdī. un tagad Haralds pēc mūsu lūguma plāno mums iegādāt tosteri! vai viņš nav labākais darba devējs pasaulē? vispār viņš bezgala daudz un cītīgi par mums rūpējas. uztraucas arī par tādām lietām, lai mēs ar Viktoriju nejustos viena uz otru greizsirdīgas piem., par to, ka vienai no mums ir lielāka gulta, vai lai Evija nejustos apdalīta, ka viņai nebija iespējams iegādāt rakstāmgaldu pagājušā projekta laikā.

pirms iekārtošanās (mums bija neliela aizķeršanās ar atslēgām) braucām iepirkt pārtiku pirmajām dienām un apskatīt biroju. oi, kāda ir mūsu biroja ēka! paša Oslo centrā - Rådhusgata 1/3, ar lieliem stikla logiem un stikla griestiem. mūsu birojs atrodas pēdējā - 8. stāvā.

biroja ēkas iekšienē, skatoties no 8. stāva

šodien savukārt iepazināmies ar daļu savu kolēģu (bezgala jauki!), pienākumu un kārtību biroja telpās. sākām ar to, kur atrodas kafijas krūzītes un kā tās jāievieto trauku mazgājāmā mašīnā. mēs ar Viktoriju bijām nolēmušas atteikties no kafijas EBD laikā, bet man tas būs ļoti grūti, jo ofisā atrodas kafijas automāts, kas aplaimo ar lati, nospiežot tikai vienu podziņu! labi, ka tur nevajadzēs uzturēties pārāk bieži, he.

skats no biroja ēkas terases

pēc biroja apmeklējuma un iepirkumu veikšanas, mums ar Viktoriju bija laiks izkravāt mantas un sadalīt istabas. tātad mūsu dzīvoklītis atrodas vienā no labākajiem Oslo rajoniem, kur, apkārt veroties, skatam paveras mīlīgas, gaišas privātmājas un puķainiem dārziņiem (arī mūsējai tāds ir). dzīvoklis meklējams pagrabstāvā. pati māja pieder ģimenei, ar kuras galvu, socioloģijas profesoru, mums jau bija izdevība iepazīties. virtuve ir apvienota ar viesistabu. papildus ierastajai virtuves tehnikai mums ir tāda ekstra kā trauku mazgājamā mašīna. un visā dzīvoklī ir apsildāmā grīda! jēj!

dzīvojamā istaba/virtuve

Viktorija dzīvo galējā istabā ar lielo gultu, es tuvakajā - ar mazo gultu, bet foršo skapi, he.

mana istaba

mums ir daudz gutas veļas, segu, spilvenu un daži matrači ciemiņiem.

komplektā dzīvoklītim nāca 3 riteņi un 2 ķiveres, par kurām Norvēģijā nevajadzētu kaunēties. šodien arī pārliecinājāmies, ka tās ir nepieciešamība - ceļā uz mājām redzējām ceļa malā guļošu un asiņojošu riteņbraucēju. nav jau brīnums, ja ņem vērā, piemēram, paša Haralda "creative driving".

kamēr kravājām mantas, Evija ar Haraldu devās iemalkot kafiju un meta mums pirmo izaicinājumu - līdz kafijotavai, kur viņi atradās, mums bija jānokļūst pašām. parāk viegls uzdevums, he.

pēc tam visi četri devāmies uz Collette Cafe, kur beži redzamas norvēģu slavenības. ļoti mājīgs restorāniņš uz ielas stūra ar iespēju pasēdēt dārzā, kurš naksnīgajā Oslo mirdz krāsainās gaismās. mēs ar Viktoriju ēdām veģetāro lazanju (ņaaaam ņaaam), Evija pasūtīja vistas voku, Haralds - pepsi un vistas burgeru. kārtējo reizi Haralda un Evijas klātbūtnē nosmējāmies līdz nemaņai. kad vakariņas bija apēstas un runājamais izrunāts, devāmies pa gultām.

nākošajā rītā abas ar Viktoriju neviļus piecēlāmies jau 8os. tā nu lēnām un nesteidzoties nodevāmies brokastīm (bez kafijas!) un norvēģu TV. skatījāmies multenes. es ēdu bēdīgi slaveno brūno norvēģu sieru ar valriekstu maizi un dzērveņu ievārījumu. un šoreiz man garšoja!

ap 10iem Haralds bija klāt, lai vestu mūs uz ofisu. lenča laikā

lunsj

(no zviedru galda izvēlējos pastu ar pesto, olīvas, svaigus zirņus pākstīs (!), salātlapas un mājas sieru. bija gardi!) Haralds mums stāstīja par organizācijas darbu un iekārdināja ar tekošajiem projektiem. man ļoti gribētos strādāt pie projekta, kura mērķis ir parādīt, ka mācīties iespējams arī radoši, par mediju izmantojot mākslu. šķiet, ka mācīšanās ir centrālais vārds Haralda pasaulē. viņš mēdz būt iedvesmojošs:

"var mācīties sliktas lietas. var arī mācīties no sliktajām lietām."

pie pusdienām atklājās, ka mums visiem 3 garšo suši. Haralds piesolīja suši vakaru!

pēc lenča devāmies uz Imigrācijas lietu departamentu un policiju reģistrēties (man tur būs jāatgriežas rīt, jo aizmirsu savu Activity Agreement mājās), pēc tam pastā ieguvām aplieicnājumu, ka esam pilnvarotas saņemt Kateket paredzēos sūtījumus. jēj! kad šie dokumenti bija nokārtoti un bijām reģistrējušās valodas kursiem, kas sāksies 5dien un notiks katru dienu 4 stundas (hardcore!), tika iegādātas publiskā transporta kartiņas Oslo robežās vienam mēnesim (NKR 570,- ir LVL 51,-), kas nozīmē, ka mēs varam izmantot visus transporta veidus, sākot ar metro un beidzot ar vietējiem Olso fjorda prāmjiem. ja nemaldos, ar vienu no tādiem Evija mūs 6dien vedīs uz pludmali.

gaidot rindā pēc transporta kartiņām. es, mans deguns, Viktorija, Haralds un Haralda piere un briļļu mala

tāda nu bija mūsu 2. diena Oslo. iekrājies neliels nogurums negulēto nakšu rezultātā. labi, ka rīt varēs pačučēt. Haralds dodas prom uz Trondheimu, tā kā nedēļas nogale paliek mūsu pašu ziņā. man rīt jānokārto imigrācijas dokumenti un vakarā ar Jūliju paredzēts gājiens uz baletu Septemberdance 2010 ar Maksa Rihtera un Arvo Pērta mūziku.

nākošo nedēļu savukārt sāksim ar vakariņām latviešu un lietuviešu gaumē, ko pasniegsim Haraldam, Heidi, Ninai (mūsu mentorei) un Evijai.

Viktorija, priecājoties par Laimas konfektēm

šovakar skan CocoRosie "Gray Oceans"